tātad, bija mums brīvdieniņas, kurās gāja kā pa kalniem, cerību sagruvumi pirms došanās uz reikjavīku, tad burvīgs turpceļš un apziņa, ka viss taču ir labi un jābauda tā pilsēta līdz mielēm.
ziniet, vasara te nudien ir briesmas, biezās jakas, lieti un plus seši grādi. tiešām nevaru iedomāties kā ir tad, kad ir tie trīsdesmit. un šī man jau otrā nevasara pēc kārtas. un es nemaz par to neskumstu.
bet tad nu sestdienas vakarā bija pilnīgs highlights brīvdienu, jaunajā koncertzālē harpa uzstājās Ben Frost un Daniel Bjarnason ar orķestri un Solaris projektu! tikām pirmajā rindā pašā vidiņā un tas tik bija, tik bieži bija zosāda, ka uhtī uhtī, jumtrāvējs tāds.
un bens bija skaistos apavos.

pilnīgs fucked up atkal.

pēdējās ziņas tādas, ka vulkāns oficiāli ir beidzis darboties.
visi tīrīšanas darbi, patiesībā noritēja ļoti pat raiti. arī tuvējais ciems ļoti ātri pēc tam, kad laukā vairs nebija pilnīga tumsa, tika sakopts līdz tādam līmenim, ka šķiet, ka nekā nemaz nebūtu bijis. operatīvi.

kamēr jūs tur cepaties ārā trīsdesmit grādos, mums šodien ir knapi pāri nullei un lija kaut kas līdzīgs sniegam.

kā gadījies, kā ne, bet es pavisam droši varēju atzīt savu atkarību no kolas. tad, īsi pirms lielā gavēņa, pirms lieldienām nosolījos to nedzert. sākumā tikai uz to gavēņa laiku, pēc tam it kā vispār.
nu es atkal esmu vietā, kas manī izraisīja šo kolas atkarību un aidā, šķiet, ka nu pēc vairāk kā trīs mēnešu atturības, mans vadzis lūzīs un viss tiks skalots kolas litriem!
bet vēl ne, vēl ne. vēl es turos.
šodien, pēc darba dienas, pavisam sagurušas dāmas sarunāja sev raidu uz tuvāko benzīntanku pēc saldējuma. te tāds, no saldējuma aparātiem, kad var likt visādas končas virsū vai šokolādes, vai visu ko grib. un tad nu aizdevāmies, un tavu skādi, saldējumaparāts beigts. beigu beigās nopirkām trīs saldējumus parastos, no kuriem tūdaļ apēsti būs visi.
uz šitās salas saaktivizējas kaut kādi junk un saldum un neveselīgas pārtikas gēni, viņi brēc un kliedz un prasa savas devas.

reskjūtīms atbrauca ar ugunsdzēsēju cisternām un šļūtenēm mazgāt ēku fasādes no putekļiem.

šodien braucām tīrīt putekļus uz veco ļaužu pansionātu. pabriesmīgi netīrs, iekštelpās sūcām centimetru biezu putekļu kārtu, saplēsām putekļu sūcēju. un tad viņi to nopozicionē to tīrīšanu kā - nu pie mums tūdaļ būs vietējā tē vē kompānija un vēl arī ministru prezidents. un tad šķiet, ka mēs to tīram viņiem, nevis tiem vecajiem ļaudīm.
vispār tieši šobrīd man šķiet, ka islandieši pa lielam ir stulbi mietpilsoņi. es latvijā šķiet visu piecarpus vai pat sešu gadu laikā, kopš man ir dredi, nebiju saskārusies ar tādu šaurpierību pret tiem, kā te. jēzus!
te man aizliedz restorančikā strādāt, jo viesi ir very picky un nesapratīšot, tas nekas, ka tie, kas ir pikī, ir tie saimnieki.
un hello, vakardien man pirmo reizi mūžā bija īstena panikas lēkme. tā, ka tumšs gar acīm un ģībiens un sirds lec pa muti laukā. galīgi neforša sajūta. sākās viss no tā, ka laikapstākļu vīri teica, ka šitā sala sakarā ar to izvirdumu, esot pa 50 cm iegrimusi iekšā zemē un pa 20 cm novirzījusies austrumu virzienā. un tas ir galīgi daudz. jo normāli ir tā, ka 1 cm gada laikā notiek svārstība. nu un tad, kratot sirdi, ka viss ir slikti, viss ir slikti, saņemot atbildi - viss norims, protams, izlasīju, kā viss nomirst.
tieši tik pelēks un melns, kāds ir aiz loga, ir arī iekšās. un ne gramu gaišāks.
un tā sajūta, ka nedrīksti iet laukā, ir tik nospiedoša un nepatīkama. nedrīkst bez maskām, nedrīkst bez lielajām brillēm. tur pat nav par nedrīkst, tur vienkārši ir par nevar, fiziski nevar.

pulkstens vienpadsmit dienā

lielumos jau nekas nemainās, šodien vienu mirklīti atkal aiz loga bija mazlietiņ gaišāks, bet nu visam tam vulkānnedienim ir piepulcējusies arī vētra. bet tomēr kopumā ņemot viss ir vēl tumšāks kā vakar.
vienmēr jau ir cerība uz labāku rītdienu. pie mums ziņās saka, ka šonakt mākonis iešot uz skotiju un lielbritāniju. uzmanās, lidotāji.

( putekļglābiņš )