|
[15. Feb 2018|21:14] |
Es ar katru dienu mīlu savu tēti vairāk un vairāk. tas ir tik jocīgi. turklāt, es te pat nesen vēl rakstīju, ka es viņu vainoju mātes nāvē un nekad nepiedošu, un kaut kādā ziņā tas tā arī ir šobrīd, bet par spīti tam, ka es pašīju viņam kā vergs aukstumā un mitrumā, tā cieņa, ko viņš man izrāda, manī tiešām rada siltas jūtas pret viņu un man gribas viņam palīdzēt. vai tad tas būtu tas stokholmas sindorms? tad kāpēc tas iedarbojās tikai tagad? Un es tikai vienu lietu nesaprotu - kāpēc viņš mani, kad vēl biju zēns, tā ienīda? Kāpēc visi viņa pārējie bērni, izņemot manu vecāko brāli, viņam bija mīļāki par mani? kāpēc man visu mūžu bija tā jācieš no viņa debīlisma, lai tagad, pilnbriedā, viņu mīlētu? jocīgi! |
|
|
Comments: |
man liekas, ka es savu mammu pa īstam esmu sākusi mīlēt tagad, kad viņa ir nomirusi. izrunājies ar fāteri, varbūt kko sapratīsi.
| From: | heda |
Date: | 15. Februāris 2018 - 22:55 |
---|
| | | (Link) |
|
Varbūt viņš ir kaut ko pārvērtējis un sapratis. Daudziem ir tā, ka pieaugot mīl savus bērnus un vecākus arvien vairāk.
| From: | ulvs |
Date: | 16. Februāris 2018 - 00:57 |
---|
| | | (Link) |
|
tāpēc, ka moš viņš neprata būt labs tētis. ka viņš baidījās no tevis kā zēna. ka domāja, ka būsi pussy or smthn. bet tagad, kad izaugi par norm.džekuTM, tad saprata, ka bija ļoti wrong par tevi or smthn. embrace him as he is. that's all.
| From: | teja |
Date: | 16. Februāris 2018 - 18:45 |
---|
| | | (Link) |
|
šis būtu bijis labs ieraksts valentīndienā | |