|
15. Feb 2018|21:14 |
|
Es ar katru dienu mīlu savu tēti vairāk un vairāk. tas ir tik jocīgi. turklāt, es te pat nesen vēl rakstīju, ka es viņu vainoju mātes nāvē un nekad nepiedošu, un kaut kādā ziņā tas tā arī ir šobrīd, bet par spīti tam, ka es pašīju viņam kā vergs aukstumā un mitrumā, tā cieņa, ko viņš man izrāda, manī tiešām rada siltas jūtas pret viņu un man gribas viņam palīdzēt. vai tad tas būtu tas stokholmas sindorms? tad kāpēc tas iedarbojās tikai tagad? Un es tikai vienu lietu nesaprotu - kāpēc viņš mani, kad vēl biju zēns, tā ienīda? Kāpēc visi viņa pārējie bērni, izņemot manu vecāko brāli, viņam bija mīļāki par mani? kāpēc man visu mūžu bija tā jācieš no viņa debīlisma, lai tagad, pilnbriedā, viņu mīlētu? jocīgi! |
|