Ir tāda interesanta, maza zivtiņa - kazrags. Reizēm saukts arī par stagaru (Gasterosteus aculeatus).


Bērnībā mēs to ķērām uz vienkārši diegā iesietas sliekas. Āķi nevajadzēja, jo kazragi ir stulbi un rijīgi. Iekar ūdenī diegu ar slieku, tā, lai pats redzi, kas tur apakšā darās - un pēc brīža katru sliekas galu ir iesūcis mutē kazrags. Velc laukā un nopurini virs burkas vai spaiņa - no vienas sliekas kādus četrus piecus pārus kazragu varēja noķert. Un tad, kad trauks pilns, nesām kaimiņiem - bija tāds onkulis Jancis. Viņam bija vistas, kas labprāt ēda tās zivteles. Ar mums, bērniem, Jancis norēķinājās ar konfektēm. Daudz jau nedeva, bet tie bija septiņdesmitie, un pat pārītis konfekšu katram jau bija vērtība.

Omīte stāstīja, ka Pirmā pasaules kara laikos kazragi bija visai derīga zivs - no sazvejotajām zivtelēm spieda (vai vārīja? nezinu tehnoloģiju) zivju eļļu. Viss, kas nopietnāks noķērās, bija jāpārdod - lai būtu maize (zvejnieki taču kviešus Ragaciema smiltīs nesēja) - bet zivju eļļa, kurā mērcēt maizi, ļoti palīdzēja izdzīvot.

Padomju laikos zvejnieku kolhozs kazragus mērķtiecīgi izzvejoja - jo tie mazie rīmas ir plēsoņas. Un iemīļotākā barība tiem ir citu zivju ikri. Tur, kur daudz kazragu, citām zivīm ar vairošanos iet grūti. Zvejošanai tika lietoti speciāli, smalki stagaru tīkli.
Kolhoza vairs nav, bet stagari arī palikuši mazāk. Vismaz šogad es tos vēl neesmu manījis. Un labi, ka tā - no upes izskaloti kazragi parasti guļ ar saviem ragiem uz augšu, un ir nepatīkami tiem uzkāpt.