Jāpieraksta.
Bija man pagāšnakt ļoti spēcīgs sapnis... Mana draudzenīte mani aizvedusi uz kaut ko līdzīgu improvizācijas teātrim, kas patiesībā ir milzu klubs, kādos piecos stāvos. Pamata ideja - katram jārada kāds tēls un jāatspēlē tas, un ar balsošanu tiks izlemts, kura tēls ir viskrutākais. Robežu nav.
Tur bija veca dāma Viktorijas laikmeta drēbēs, brūnās ar dzeltenu izšuvumu, spieķi - lietussargu un platu cepuri, laikam pensnejā, kura stāstīja vecas anekdotes (pati veca, anekdotes vecas, saprotat ideju?), bija kaut kādi tēli prusaku un zirnekļu plīša kostīmos, man uzmācās daiļa nēģeriete krinolīnā - kas patiesībā bija transvestīts, ko es ātri atkodu un atšuvu.
Un visu sapni es biju neganti nikns, jo mani mēģināja noturēt šai klubā pret paša gribu, pasākums beigsies piecos no rīta - bet man deviņos darbā jābūt, un mugurā kaut kādi apdriskāti džinsu šorti, un neviens neklausās, kad es ņerkstu, lai visi atšujas. Un tai pat laikā milzu interese palūkoties, kādi jauni frīki te spieto.
Beigās es nolēmu, ka jā, mans tēls ir īgns mizantrops, kas nevēlas piedalīties dvižuhā, un labi apspēlēts, tieši ar to piedalās.