MaKo
Commenting To 
3.-Jun-2015 11:14 am - Līgo
Nežēlīgi labs raksts par Jāņiem.
Un ko jūs, mani mazie draudziņi, taisaties darīt Līgovakarā?
Tiem, kas ĢīmjGrāmatu nelieto, iekopēšu tekstu zem kata.

Tuvojoties Līgosvētkiem, arvien biežāk dzirdams jautājums "Kur svinēsi?" Šodien bija pirmā reize. Atgaiņājoties, atbildēju ar pretjautājumu "Kurš šodien datums?", taču tūdaļ sapratu - ja nedomāt par to jau šobrīd, atkal būs tas pats.

Tas pats - divu stundu dirsnēšana sastrēgumā, jebkurā virzienā. Un tad tu iedomājies, ka vajadzētu nopirkt pretodu līdzekli, un RIMI tevi pārsteidz tādu pašu imbeciļu bari, kas lustīgu dziesmu vadībā šortos, iešļūcenēs un viegli rozā polo kreklos (ar strīpām) līgojas starp ejām ar saviem pārkrautajiem ratiem. Oi, ķimeņu siers! Tu saproti, ka otrā galā būs simtupiecdesmit sieri un savu gumijoto Talsu rituli tu droši varēsi iebāzt dirsā, taču tradīcija paliek tradīcija. A, ko, tradīcija? Varbūt būsim precīzi - iztēles trūkums!

Iztēles trūkums liek tev triekties uz laukiem, kur tevi tikpat gaida, kā negaida viens draugs, daži puspaziņas un tas džeks, kuru tu redzi pirmoreiz, taču viņš uzreiz ir galvenais, jo regulē grilu. Vēl nav tik vēsi, lai vilktu jaku, taču tu uzvelc, jo kož odi. Tā jūs, vīri, dancojat ap čurkstošo gaļu, mūkot no dūmiem, sarunas īsti nevedas, jo gaļas vīrs ir atbraucis ar Škoda Octavia, uz ko viņš nesen pārkāpis no nacionālā pasāta, un viņam ir pamatots viedoklis par visu. Brīdi pastampājuši zemi, jūs ejat pie galda. Tur ir sievietes mūžīgajā pēcdzemdību periodā un viens bērns, kam nekas nepatīk, taču vecāki tikai smejas - tēvs jau ir alussarkans un, franciski pardoņījot, atraugājas, bet māte vadošā amatā uzaudzējusi dirsu un bērnu laidīs Valdorfa skolā, tāpēc viss ir normāli. Fonā skan LR2. Hei, rumpi-pumpi!

Ap divpadsmitiem sākas lietus, taču jūs varonīgi turaties, satupuši uz bluķiem ap ugunskuru. Kā aizej pamīzt, tā češkas pilnas ar ūdeni, iekšā žļerkst. Tu skaties uz jāņubiedru, kurš, gurkstot iešļūcenēm, atnāk ar zāles kumšķiem starp kāju pirkstiem un lamājas par tumsā, pret arklu uzsisto īkšķa nagu. Būs melns, varbūt pat noies. Vēl kādam gaļu? Tev jau tašņit no ēdiena, taču, ko tikai ar kečupu neapēdīsi. Un citu jau arī nav, ko darīt. Ik pa brīdim tiek piekopta pirmā pantiņa dziedāšana, līdz kļūst pavisam auksti un svētlaime tiek sasniegta istabā, kur svinībās tiek iesaistīts televizors, klimpermanis Pauls un dziedošo aktieru svīta. Jo cāļus skaita rudenī.

Jā, bija versija doties uz Raiskumu - Draiskumu vai jebkuru citu starptautisku ielīgošanu. Tur ap šo laiku nāktu tēvainis - divi metri bez galvas, liktu savu lāpstu tev ap kaklu - tā, ka skriemeļi nograbētu - un jūs kopīgi aurotu, ka esat letiņi. Jo jūs arī esat letiņi. Jūs būtu iepazinušies krūmos, aiz TOI TOI būdiņām, jo rindā stāv tikai sievietes, bet veči tādos brīžos izmanto strēles izbīdīšanas priekšrocības, līdz potītēm iebrienot lietusūdens, dubļu un mīzalu zampā. Brāļošanās laba lieta, taču kur te var dabūt ko ēdamu? Lūdzu, vēl viena rinda uz dūmos skautu polivinilhlorīda nojumi, aiz kuras, kā dīdžejs pie pults, darbojas gaļas vīrs. Rindā, kā jau rindā, kāds meklē kašķi, kāds piecērt svešai meitenei, bet viss normas robežās, jo ir taču svētki. Septiņi piecdesmit! Par ko? Par diviem normāliem, diviem apdegušiem gaļas gabaliem, saujiņu aukstu rīsu, tomāta puslodi un gareniski grieztu gurķi. Dārgi? Brauc prom, draudziņ - tik vien kā 3km līdz automašīnai.

Varēji nebraukt ne uz laukiem, ne Raiskumu - Draiskumu, bet, snobs būdams, savākties ar tādiem pašiem mizantropijas ķertajiem kaut kādā siltumnīcā Pārdaugavā, no kuras ātri vien izlīstu ārā, jo kurš idiots tusē siltumnīcā? Nebūtu ne ozolu vainagu, ne līgodziesmu. Nē, nē! Jūs taču neesat mudaki. Un tas nekas, ka nākamajā rītā, tāpat kā visās citās mājsaimniecībās, plastmasas traukos peldētu lietū piebriedušas saldskābmaizes šķēles, bet puslitrīgās plastmasas glāzes ar alus pilītēm dibenā vējš būtu izdzenājis pa upeņu krūmiem.

Bet var braukt uz Viļņu, palikt viesnīcā, nevis piesvīdušā teltī vai pussapelējuša siena pantā, paņemt gramu, nevis cepamdesiņas uz akciju, savaņģot garkājainu Rutu un pēcjāņu rītu sākt ar siera kūku karameļu mērcē kādā no vecpilsētas kafenēm, spožajai saulei atmirdzot sniegbaltā krekla aproču pogās un tumšajās, grēka neredzējušajās očočās.

(c) Jānis Liksts
Comment Form 
No:
( )Anonīms- ehh.. šitajam cibiņam netīk anonīmie, nesanāks.
Lietotājvārds:
Parole:
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Esi modrs! Lietotājs ir ieslēdzis anonīmo komentētāju IP adrešu noglabāšanu..
This page was loaded Apr 26. 2024, 8:10 am GMT.