Kādi tur, fakin ķīnieši, pusi no filmām, ko gribētos redzēt, un kas vecākas par, teiksim, ~20 gadiem, tīklā vairs neatrast.

Lielie megahīti dzīvo, protams, ilgāk, bet jebkas, kas tev konkrēti pašam iepaticies, bet nav globāla mēroga pieczvaigžņu kulta statusā, pamazām pazūd.

Piemērs man bija ar zviedru "Pikaso piedzīvojumiem" un tādu bērnības franču filmu "Mazā banda" -- nezinu, kā tagad, bet nācās krietni iesvīst, lai dabūtu.

Depardjē filmas, De Finess, viss, kas nav atzīts par kinožanra ūberklasiku, kuru māca bērniemstudientiem un par kurām nevāvuļo ikdienā, a la Hičkoks un Singing in the Rain, pamazām zūd. "My Fair Lady" un Hepbernas filmas vēl turās, bet arī pamazām aiziet.

Tie paši zvaigžņu kari varbūt vēl būs aktuāli pēc 10 gadiem, bet kad pamazām aiziet tā paaudze, kas par viņiem fanoja 1977. gadā, tā arī viņu pieejamība pamazām zudīs.