Sāku domāt, kāpēc tik maz ko rakstu. Reizi divās, trīs dienās, pārsvarā vienu teikumu, maksimums - rindkopu.

Ir taču domas, pārdomas un notikumi apkārt.
Izsecināju, ka pie vainas ir bailes nodemonstrēt savu stulbumu. Izdomā kādu, tavuprāt, prātīgu prātulu, bet apkārtējiem tā ir vai nu pašsaprotama figņa, vai viņi labāk zin, ka muļķība. Un izdarīs secinājumus - ka tu esi dumjš.
Gudrais paklusēs.

Bet garlaicīgi taču, ja visi gudri un klusē?