Nu ko, atvaļinājums cauri. Divas nedēļas kā viena diena. Un aiz satraukuma un škrobes, ka šodien jāatsāk darba gaitas, man šonakt reiz atkal bezmiegs piesitās. Tā arī neesu acis aizvēris līdz pat šam brīdim. Nu, lai, jūtos gana mundrs, ij ceru, ka pie stūres neaizmigšu un kādā kokā vai Kamazā neiebraukšu.
Darba plāni rosās galvā , negribīgi izspiezdami domu par to, ka vasara man beigusies...