No bērnības atceros, kā pienākot autobusam, no tā izrāpjas ļautiņi - nosvīduši, ar tašām, ar kaut kādām avosjkām, bērneļiem. Un barā aizdipina uz jūru - kur izģērbjas, veči strīpainās semeikās, večas rozā pabalējušos pupturos, apmetas uz izklātiem dvieļiem, dzer saulē sasilušu limonādi, bauda sauli un piemētā visu sev apkārt ar papīriem.
Tas ir nemainīgs ļaužu tips, kuru novēroju jau gadus trīsdesmit, dzīvojot pie jūras.
Ir 2003.gads, 21.gadsimts, bet nekas nav mainījies - tie paši ļautiņi brauc no centra saspiesti smacīgos, netīri dzeltenos Ikarusos, svīst, dipina uz jūru, lai pēc pāris stundām postos mājupceļam. Tā laikam ir kāda pilsētas radījumu pasuga, kas nodod savus ieradumus bērniem un bērnu bērniem. Tādi paši viņi ir Vakarbuļļos, Vecāķos, pie Ķīšezera, brauc električkās uz Jūrmalu.
Interesanti, ko viņi dara ziemā? Varbūt gulj ziemas miegu kā eži, apsegušies ar saviem pabalējušajiem pupturiem un semeikām, avosjkās ieritinājušies....