Ierakstīju komentāru pie
diana sāpes par vardarbību. Un izdomāju to te, kā atsevišķu postu iemest.
Vardarbība ir tagad uzradusies problēma?
Nerunāsim par viduslaikiem, kad bruņots uzbrukums kaimiņam izklaides nolūkos bija normāla dzīves daļa - sirojumi katru gadu kuršiem bija tāda pati nodarbe, kā siena pļaušana.
Nerunāsim par jauno laiku kariem, abiem pasaules kariem, revolūcijām, kad mūsu senči kāva viens otru un dedzināja baronu pilis.
Atcerēsimies kaut vai neseno pagātni, 20. gadsimtu. Čaku, piemēram, un viņa apdzejotos Rīgas pašpuikas ar meseri ķešā. Kā tev liekas, viņi nažus nēsāja līdz zīmuļu asināšanai?
50-60 gados kautiņi starp rajonu bandām bija norma. Čierīša puikas brauca Iļģuciemiešus sist, un priecīgi izklapēja svešos, kas uz šo baļļukiem sabrauca.
70-80 gados latviešu skolas ar krievu skolām plēsās visai aktīvi.
Visos laikos būt svešiniekam lauku zaļumballē ir visai bīstama nodarbe - var pa purnu norauties.
Visos laikos vardarbība jauniešiem ir norma. Kad pieaug, parādās kaut kāda sociālā atbildība, adrenalīns vairs neprasās. Bet līdz tam - tā ir norma. Un tā tas ir bijis vienmēr. Domāju, no akmens laikmeta aptuveni - līdz mūsdienām.
Vienīgais, kas mainījies - masu saziņas līdzekļi šo parādību plašāk izrāda. Un daži iemanās ar vardarbību naudu pelnīt. Kā senatnē kurši - sirojums nesa labu pelņu.
Tā kā neredzu iemeslu satraukumam.