Kad mēs vienugad vienu kaimiņieni pavilkām līdzi, viņa no sākuma mulsa un tā kā kaunējās, tad jau kaunējās no tā, ka nevar saņemties, bet beigās "pārlūza" un arī sākā dziedāt līdzi. Un tad, kad bijām līdz kādiem 4-iem rītā dziedājuši jau visu visu iespējamo. Lūk tad vajadzēja viņu redzēt. Kā viņa staroja. Kāds miers un līdzsvars bija viņā redzams!
Galvenais, lai ir "lokomatīves".