Tā... Ir cerības, ka nepievienošos to dižo ļaužu pulkam, kas atdevuši galus 33 gadu vecumā. Jo rīt man 34 paliks. Ja nodzīvošu, jo nekad jau nevar zināt - savu Kamazu neredz.
No otras puses īpaša iemesla priekam nav - kā teica Ostaps Ibragimovičs, kam ar bija šis vecums - "mācību neesu radījis, mācekļus pasēju, Paņikovski no mirušajiem neatmodināju".
No trešās puses - man ir speciālā tehniskā izglītība (mēbeļu ražošanas tehnologs- tehniķis), augstākā izglītība (vēstures maģistrs), esu strādājis gan par naktsargu, gan jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku Valsts Vēstures muzejā, gan par skolotāju, gan galdnieku un zivju kūpinātāju, esu bijis vairākus gadus muzeja direktors un pašlaik, pārvērtis savu hobiju - Internetu par pamatdarbu, strādāju kompānijā, kas Latvijas IT jomā lēnām sāk kļūt par monopolu...
Nez, tas ir daudz vai maz, un no cik gadiem sākas pusmūža krīze?