in this bright future, you can't forget your past..

Reizēs, kad pīpēju pie virtuves loga, es neredzu vienkārši cilvēkus, kas uz bankas terases arī iznākuši uzpīpēt.
Es redzu, kā mēs gulējām uz grīdas, viņus pētījām un stāstījām viens otram, cik ļoti mums patīk bučoties un bučojāmies.
Tā vienkārši, mazliet kautrīgi un pavisam jauki, ar sirsnību un bez tām spēlītēm, kuras mēs vienmēr, vienmēr spēlējām.
Un tad es saprotu, ka mums nesanāca.
Mēs nekad neļāvāmies viens otram līdz galam.
Mēs vienmēr zinājām, ka otrs spēlē un tas liedza to kaut kādu nebūt uzticības momentu.
Bet patiesībā tā nebija.
Patiesībā mēs neko nespēlējām, patiesībā mums kopā bija pārāk labi, lai tas šķistu īsti un tā arī mēs pazudām viens otram.
Bez īstām beigām.
Un arī bez īsta sākuma.
Salds mēnesis mūsu dzīvēs, kuru tagad nevar nodefinēt nekā vairāk kā par vasaras afēru.

Jā, es esmu sasodīti sentimentāla, patiesībā.
It sevišķi ar attiecīgo mūziku.
Tāpēc es vairs neeju pīpēt pie virtuves loga.
Sentimentam ikdienā pavisam vienkārši nav vietas.

Tas viss patiesībā ir pavisam vienkārši.

Just really hope I'm not broken.

Tikko sapratām, ka mums beidzot ir ideālā sex&the city četrotne.

Mums ir līze, kas vislaik mācās un ir zolīda, un nevainīga, bet kad izlien no savas alas, tad sākas huiņa.
Mums ir sieviete, kas nepārtraukti kaut ko izgudro un sapišās pati savā galvā.
Mums ir racionālā sieviete, kas iet uz randiņiem un nerada par sevi iespaidu, ka viņai patīk random sekss.
Un mums ir sieviete, kas drāžās kā vīrietis.

Dzīvei beidzot ir jēga. SCORE!
Es šovakar pieduros pie pilnīgi visa.

Svētdienas vakars ar šnabi beidzās tā kā tam arī loģiski būtu jābeidzas - Gasaretu neatceros.

Paskatījāmies vakardienas bildes.
Mēs esam īpašas meitenes, sauksim to tā.
Nosmējāmies līdz man pazuda elpa.
Priceless, nopietni.

ŠĪĪĪZE!

A: "Patiesībā, es Tev esmu kārtējais vīrietis, nevis Tu man kārtējā sieviete un Tu sēdi man uz galvas, vai ne?"
M: "Jā."
M: "Bet es tāpat Tev esmu kārtējā sieviete, neatkarīgi no tā, ka sēžu Tev uz galvas, vai ne?"
A: "Jā."

Izrādās ne vienmēr vajag iet līdz galam, lai lauztu "the pisbadējies" curse.

Vakarnakts mani pat nepārsteidz.
Nekas mani vairs nepārsteidz.

Nē, šī nav nepatīkama nots, šī ir patīkama.

Es beidzot pametu dzīvokli.
Ja nabaklabā redzat meiteni zilā kleitā ar pusjukušu draudzeni un pastulba smaida rotātu seju, jā, tā esmu es, nākat iepazīties un ejam tusēt!
Man bija telefonsarunas salīgums ar mučiņu un mans ballīšu zvērs ir atkal pamodies.
Man vienalga, ko teicu pirms tam.

Mamma: "Ko tu, pat skaidrā?"
Marika: "Jū, neesmu dzērusi šajā vīkendā."
Mamma: "Es gan dzeru jau trešo šampi."
Marika: "Es gribu iedzert. Viss. Man jāiet meklēt alkohols. Čau, mammu."
Mammma: "Brauc rīt uz zupu un iedzersim."
Marika: "Jā."

pī, pī, pī...

Tagad man ir arī salauzta pēdējā cigarete.
Dzīve gan ir skaista, bļa.

Kas notiek ar pasauli?
Ārā fucking līst!
Nopietni?
What the fuck? Fuck the what!
Esmu pagalam apmulsusi par šo dabas pavērsienu.
Jau domāju, ka kaut kas nav labi, kad atvēru logu rīta cigaretei un tur nebija ierastā sniega čupa ar benčikiem uz palodzes, bet vienkārši benčiki.

Mani pavada Down - Stone The Crow, pakāpjos par 10 cm, jo pilnībā atsakos vilkt gumijniekus, jo tie ir neglīti un uz tiem ir taurenīši, un es taču neeju sēņot galu galā, un dodos klausīties Daksi Nabaklabā.
Nav tā, ka mani viņš sajūsmina kā mākslinieks, tomēr tas izklausās pēc kaut kā daudz maz kulturāla un tas man šovakar der vairāk kā jebkas cits.
Vakars nesolās izcelties ar ko īpašu.
+ manā kontā ir 2 cigaretes, kabatā 50 santīmi un salauzta bankas karte.
Life can't get any better.

Apzināti atbaidīt cilvēkus, lai paskatītos, kuri paliks un čakarēsies.
Tā ir grūti, bet bez tā, būtu vēl grūtāk.

"I will die with both of my hands untied"

"There's nowhere you can be, that isn't where you meant to be."

Nē, Tu vari būt visur, kur vēlies būt un Tu vari būt viss, kas vēlies būt, un paļauties uz likteni, at some point of the day, ir kinda week.

Šonakt vienkārši nespēju sev aizbāzt muti.

+ Apnicis teju katru nakti saņemt zvanus ar totally drunk atzīšanos mīlestībā.
Tas man neglaimo, tas kaitina.
Man liekas, diezgan loģiski, ka tā, bet ir cilvēki, kas nesaprot.

Šī nakts mani mulsina, bet man prieks, ka esmu mājās un gultā, un skaidrā, un netaisu sūdus, teiksim tā.

Reiz pienāk tas brīdis, kad pietiek.

Ir punkts, kad saproti, ka dari to tikai pieraduma pēc un tāpēc, ka tam būtu jābūt baigi awesome, tāpēc, ka patīk un Tu VARI, bet patiesībā, tas pat paliek diezgan garlaicīgi un pēc tā nejūties apmierinātāks, tikai gribas vēl vairāk.
Tad kāda tam nahuj jēga?

Dzīvē var gūt baudu arī no citām lietām, es gan vēl neesmu izdomājusi kādām.
Ceru izdomāt tuvākajā laikā, jo man negribētos, strupceļa rezultātā, atgriezties pie randoma spēlītēm, jo es zinu, ka tā tas būs, jo ar mani nedrīkst spēlēt spēlītes.

Paskatīšos kādu nevainīga rakstura filmu.
Hariju Poteru, piemēram, kuru tā arī nekad neesmu redzējusi un mēs to nokačājām ar nodomu, ka vajag sabombīties un skatīties ar popkornu mančijam un citiem pričendāļiem.

Lai būtu kā būdams, viss ko vēlos ir palikt viena savā buduārā ar pudeli viskija un smēķīti.
Neko citu nevajag.
Smēķītis ir, viskija nav.

Huiņa.

"There's nothing you can do, that can't be done.
[..]
There's no one you can save, that can't be saved."

Man nevajag, lai mani glābj, man pat nevajag, lai mani saprot, man vajag, lai ir blakus, bet klusē.

Es atceros, to joku, kas bija attēlots trijstūrī, ka katra sieviete ir:

*emocionāli stabila un inteliģenta, bet nav skaista.
*inteliģenta un skaista, bet nav emocionāli stabila.
*skaista un emocionāli stabila, bet nav inteliģenta.

Man patīk otrais, nē, ne jau tāpēc, ka es esmu otrais, bet, jā, tāpēc.

Tu sevi vērtē pēc cilvēkiem, kuri sevi vērtē pēc tevis. Nedari tā. Vērtē sevi pēc sevis.
Tā ir muļķīgākā lieta - nevies nekad nevar būt tavā vietā.
Nekad!
Nevies nekad nevarēs tavu dzīvi nodzīvot labāk, neatkarīgi no tā, ko tu dari.
Nopietni!

Ja es vēl varētu kā normāla sieviete par šito visu kārtīgi izbimbāties, bet to jau es arī neprotu.

Fall down seven times,
Stand up eight of them.

Mani biedē šodiena un mani biedē nākotne.
Mani biedē lērums lietu un to, ka es patiesībā esmu sisītis, laikam nevajadzētu atklāt.
Tas iespējams sagrautu manu dusmīgo tēlu.
Tas nebūtu labi. Hm..

J: labāk ir drausmīgi daudz pīpēt un skatīties porno, kamēr beidzot viņu satikšu un kamēr beidzot atkal kautkas notiks .
M: lieliski. un jā, skatīties porno un vienatnē dzert ir labāk kā randomā mīcīties pa svešiem čaļiem un tad censties tikt no viņiem vaļā. nu, vismaz man tas strādā.
J: tu skaties porno? haha!
M: come on, tu domā, ka tā tikai jūs veči darat? protams, ka es skatos porno.
J: nē nu, vienkārši pirmā meitene, kas atzīstās, ka skatās. thats big!
M: tas ir tāpat kā atzīt, ka es kakāju. baigais pārsteigums.
J: labi, ej mazgā tos matus un noskaties savu two-girls-one-cup.
M: nezinu, ko skaties tu, bet two girls one cup nav manā gaumē. one man one jar arī nē.
J: nē, es skatos lezbietes .
M: tik daudz es negribēju zināt. paldies par informāciju. see you later.

Lieki piebilst, ka gandrīz piečurāju bikses no smieklu agonijas.
Kuram gan nav tādas casual sarunas par porno ar saviem bērnības draugiem.
Normāli.

Man nemaz negribas, lai kāds mani pazītu tā, kā pazīstu pati sevi.
Nu tā kā..
..kad normāli cilvēki saka, ka vēlētos atdot savu sirdi un tas apzīmē dižu mīlestību, bet es tā negribu. Es nekad negribu kādam atdot savu sirdi.
Tā taču ir mana un negribu, lai kādam pieder kaut kas no manis tik svarīgs, nu..
..tīri kaut kāda mana emocionālā virsotne, mana tuvības galējība, mana absolūtā mīlestība or something.
Negribu.

Ja kādu vispār kādreiz spēšu mīlēt, nemaz nerunājot par to, ka vairāk kā sevi, bet vienkārši, pavisam vienkārši iemīlēt, tad varu to darīt ļoti, arī tad, ja pati palieku pie sevis.
Un neko pretēju arī no otra neprasītu.
Man šķiet.

(Man liekas šitais "ejiet visi uz podiņa, man vajag pasēdēt mājās un padomāt" posms manā dzīvē visu tikai sačakarē.
Jāiet un jādzīvo, un tad jau redzēs, citādi es te viena ar stulbu kaķi, kas prot tikai prasīt ēst un dirst 7 reizes dienā, saiešu galīgā ķīselī.)

Esmu nolēmusi sākt nēsāt apakšbikses.

"She's just a girl, standing in front of the boy and asking him to love her."
Tā in dženeral, tas ir nožēlojami, vai drosmīgi?
Nevaru saprast.