in this bright future, you can't forget your past..

Man nemaz negribas, lai kāds mani pazītu tā, kā pazīstu pati sevi.
Nu tā kā..
..kad normāli cilvēki saka, ka vēlētos atdot savu sirdi un tas apzīmē dižu mīlestību, bet es tā negribu. Es nekad negribu kādam atdot savu sirdi.
Tā taču ir mana un negribu, lai kādam pieder kaut kas no manis tik svarīgs, nu..
..tīri kaut kāda mana emocionālā virsotne, mana tuvības galējība, mana absolūtā mīlestība or something.
Negribu.

Ja kādu vispār kādreiz spēšu mīlēt, nemaz nerunājot par to, ka vairāk kā sevi, bet vienkārši, pavisam vienkārši iemīlēt, tad varu to darīt ļoti, arī tad, ja pati palieku pie sevis.
Un neko pretēju arī no otra neprasītu.
Man šķiet.

(Man liekas šitais "ejiet visi uz podiņa, man vajag pasēdēt mājās un padomāt" posms manā dzīvē visu tikai sačakarē.
Jāiet un jādzīvo, un tad jau redzēs, citādi es te viena ar stulbu kaķi, kas prot tikai prasīt ēst un dirst 7 reizes dienā, saiešu galīgā ķīselī.)