in this bright future, you can't forget your past..

Ir tāds brīdis, kad tev šķiet, ka tu to cilvēku mīli, bet tad saproti, ka nemaz nemāki.

Tas ir tā, ka tu vēlētos prast solidarizēties un saprast.

Un tu it kā tik ļoti saproti, kas tev būtu jādara, bet nedari.

Tas ir tā, ka uzdrīksties prasīt vairāk, bet vēlāk saproti, ka nespēj atdarīt.

Un tas viss padara tevi par kretīnu.
Mīlestība padara cilvēku par kretīnu.
Mīlestība ir kretīns.

Bet man vienmēr šķiet, ka tad, kad man tāda būs pa īstam es to nepazīšu un sabotēšu, vai pasmiešos, vai palaidīšu gar degunu un vēlāk raudāšu stūrī.

Man gribētos darīt viņam tikai labu, bet nesanāk, un par to es kliedzu.
Man gribētos, lai viņš dara man tikai labu, bet viņam nesanāk, un par to es kliedzu.

Un man vienmēr šķitis, ka egoistam nekad nebūs mīlestības, ne jau īstas un tādas sirdīgas.

Un man vienmēr šķitis, ka man nekad nebūs mīlestības, ne jau īstas un tādas sirdīgas.

Un es to nekad nevienam nevarēšu pārmest.

Lai arī pārmest man padodas vissirdīgāk.

Es smēķēju, un dzeru, un šķiet, ka tas piešķir visam drūmumam patīkamo, jo nekas jau nav mainījies.
Mainījies ir darba apjoms, kas liek man domāt, ka uz skumjām esmu labākais nolīgtais pasaulē.

Viņš guļ, un man nešķiet, ka viņu mīlu, man šķiet, ka mīlu tikai sevi, un varbūt kādu..
..kādu ko vēl nepazīstu.

Tam nav nekādas loģikas un pamatojuma.
Bet tā jau esmu tikai esi - nekādas loģikas, toties vienmēr - pamatojums, pa ja neloģisks.

Es vienmēr esmu zinājusi, ka ja es uz kādu uzkāršos, tas būs lohs, kurš redzējis vairāk pakaļas kā taksometra sēdeklis, un es pati par savām izjūtām neko nezināšu.

Es nemīlu melot pati sev.

Zemapziņai tīk ņirgāties. Tā it kā tā būtu neatkarīga no manis pašas un mērķtiecīgi censtos man ieriebt.

Un lūk!
Nevajag gausties par to, ka esmu pret tevi, vai kādu riebīga.
Es esmu riebīga pret visiem vienādi - pret sevi arī!

Viņš nemazgātu viņai kājas, un viņa negulētu katru nakti viņa kreklā, ja viņi būtu vienkārši draugi, kas dažreiz pārguļ.
Un viņi jau nemaz nav draugi.
Nekad nav bijuši.

Viņa par viņu nedomātu, un viņš neatkārtotu vairākkārt, ka viņam dēļ viņas sāp sirds.

Viss sarežģītais ir vienkāršs, un viss vienkāršais - sarežģīts.

Tomēr viņiem nekad nekā nebūs. Viņa to zināja, un viņš tāpat. Drošvien.

Lūk tā izskatās modernais mīlasstāsts. Pēc huiņas. Ar šņabi vīna vietā un neveikliem, nepārliecinātiem un nepārliecinošiem apskāvieniem sabiedriskās vietās.

Būs noteikti brīdis, būs noteikti kāds ar ko tev būs vienalga, kurš skatās, un kurš ko padomā - tad, TAD tas būs pa īstam!

Es zinu kā ir būt pusei no diviem. Tas, ka es esmu izslavēts vienītis nenozīmē, ka tā ir bijis vienmēr. Patiesībā jau gluži loģiski - tu jau tāpat vien neizlem būt viens. Vismaz, ne jau biežākajā variantā. Bet, ko es gribu pateikt.. ka zinu kā tas ir un es jau nepārmetu nespēju izlīst un funkcionēt arī ārpus tās „mēs” čaulas. Tomēr man riebjas pārliecinoša nolieguma forma, kamēr acīmredzamais ir acīmredzams. Un vēl man riebjas, ja mani nostāda par muļķi situācijā, kurā es tāpat jūtos kā muļķe, pat bez atsevišķas līdzdalības. Sevišķi, ja ar to ļaunprātīgi nodarbojas kāds, kurš ļoti labi atšķir šīs situācijas no pārējām. Viela pārdomām. Lai gan es uzcītīgi mācos valdīties un pacietību, tie, kas mani nav zinājuši pirms centos, nekad adekvāti nenovērtēs manu šābrīža uzvedību. Draudzīgi varu ieteikt nekāpt man uz galvas, tomēr draugs nekad nekāps tikai lai pārbaudītu. Ha. Un kad nokārs kājas un atrausies, tad vainīga būšu es. Un tā vienmēr. Man nav iebildumu būt sliktajai, man pārmaiņas nepatīk.

Vienmēr ir tā sajūta, ka ir tikai viens cilvēks pasaulē, ko tu varētu mīlēt.
Un tad tu atrodi kādu citu.
Un šķiet, tik muļķīgi, ka tu, galu galā, vispār pārdzīvoji.

Viss taču pasaulē ir pārejoši..

Mīlestība nav nekas skaists, ko tev noliek priekšā un tad tu smaidi kā galīgs muļķis. Tie ir stundām ilgi monologi par ātrumkārbām un bremžu klučiem, kurus tu uzmanīgi noklausies.
Ne jau tāpēc, ka pieklājīgi, bet tāpēc, ka tev vienalga par ko ir runa, kamēr vien vari klausīties tajā balsī, kuru arīdzan mīli.
Jo tā taču tam jābūt - ja mīl, tad mīl līdz kaulam. Citādi nav tam jēgas.
Tāpat kā sekss, bez enerǧiju apmaiņas, bez kaut kādas saiknes starp abiem - tā ir tāda plika vingrošana.
Un tur arī ir visa sāls. Es neesmu gatava klausīties.
Bet es arī negribu nekad būt tā, kas liek klausīsies bīstamo mājsaimnieču pēdējās sērijas atstāstu, papildinātu ar maniem personīgajiem komentāriem.

Tā vien šķiet, ka kļūstu par ekspertu mīlestībā, kamēr pati līdz tādai emocijai savā būtībā nespēju nonākt.
Tas ir kā zināt visu par plēsīgu zvēru pieradināšanu, bet baidīties to darīt.

Visai muļķīgi.

Mēs piedzimstam vieni un nomirstam vieni, bet kaut kas mums liek pa vidu dzīvot kopā.

Ar viena cilvēka atkarību, no otra, ir tāpat kā ar alkoholismu - to var izārstēt tikai nelietojot vispār.

Bet vispār jau ir, ir par maz smiets.

Kamēr man ir spēcīga pārliecība, ka sekss bez kaut kā vairāk ir plika kolektīvu kardiovingrinājumu izdarīšana, bet man ir vieglāk izskaidrot to, jo to es saprotu.
Tomēr es zinu, ka plikais kardiovingrinājums neatkārtosies, ja tur nekā nebūs vairāk.
Un tas arī neatkārtosies, ja tur būs kaut kā par daudz.

Kad ir kaut kā par daudz, tas nozīmē, ka tas vairs nav tikai sports, un tad pazūd pamatdoma.

Miesaskāre. Tik vienkārši to definē. Jo vai tad cilvēkam tiešām vajag kaut ko galvā, lai būtu kaut kas ķermenī?

Un esmu droša, ka ķermenis var dzīvot no dvēseles un prāta atdalītu dzīvi.
Protams, ja galva un dvēsele to vēlas.


Vai varbūt tomēr..

Dalīšanos ar tostermaizēm un svētdienu rītiem - to es nesaprotu.

Atsevišķu cilvēku pietuvināšanās, tas ir pretdabiski.
Tas ir muļķīgi - visi vienmēr aizies, jo paši tā gribēs, vai aizbrauks, jo tā vajadzēs, vai pazudīs, lai gan paši negribēs..

Un te nu es domāju, ka varēšu visu dzīvi bez dvēseles nodzīvot.
Tāpat kā daži no jums domā, ka visu dzīvi var pēc grāmatas nodzīvot.
Bet vai tad var?

Lai gan, es, godīgi sakot, nezinu, kurš dienas beigās ir vairāk izgāzies.

Cilvēkam tomēr ir grūtāk sevi pierunāt kādu mīlēt,
grūtāk kā pierunāt kādu mīlēt sevi.

MAN POHUJ!

Šovakar es sataisīju divas tējas uzreiz.
Tikai sev. Kā jau parasti.
Ielīdu zem divām segām un mēģināju tagad uzburt sev to komfortu, morālu komfortu.
Tomēr, ne jau segās, vai dzērienos tas slēpjās.
Nu, to taču mēs visi it kā zinām.

Ja kāds man jautātu, vai es esmu vientuļa, es drošvien melotu.
Ja kāds man jautātu, cik vientuļa - es teiktu, ka tieši tik vientuļa, cik esmu.

Nav tā, ka es veidoju ārēji sakarīgu domu. Nav arī tā, ka uz to es mērķēju.
Viss, ko cilvēks dara, pamatā ir viņam pašam, jo visi sāk ar sevi.
Un cik liela jēga, vai taisnība, ir kādam kādu par egoistu zākāt, ja tādi esam mēs visi, un iespējams tie lielākie bļāvēji, to egoismu vislabāk pazīst.
Un pazīst, tāpēc, ka tas ir viņos pašos.


Un kas tad vispār ir tā mīlestība, ko visiem tā vajag?
Man taču arī. Es neteikšu, ka es laiku pa laikam nedomāju, ka tieši tas ir tas, ko man tā vajag, lai viss pārējais arī nostātos kaut kādā nebūt līdzsvarā.

Tas ir tad, kad es kāda cita vārdu izmantoju dienā biežāk kā savējo, vai tad, kad man kāda cita uztraukumi uztrauc vairāk kā savējie?

Patiesībā jau man šķiet, ka man tas ir vajadzīgs tik pat ļoti kā zivij pleznas.
Patiesībā jau man šķiet, ka tā kā ar mani ir tagad, tā būs vienmēr, jo vienkārši ir cilvēki, kam citādi nesanāk. Un moška ir arī labi, ka nesanāk.

Lnakti.

[..] they said that the thought of you would fade
well, I feel nothing change.

man vajag pa seju.
man vienkārši vajag pa seju.

You said you think I might
Be alone
I think possibly someday
You will come around
If you can't catch
What's coming down

Man šķiet, es esmu iemīlējusies, pasaulē iemīlējusies.
Iemīlējusies iemīlēšanās konceptā. Tātad iemīlējusies.

Dzīve sasodīti jocīga šobrīd.
Un es jau atkal esmu par gadu vecāka, tikai nemaz nešķiet, ka gudrāka.
Un tā katru gadu.

Šis rīts sarūgtina.
Mani par pārāk augstajiem ekspekteišeniem par vienu no viņām,
bet vienam no viņiem - par pārāk augstiem ekspekteišeniem par mani.
Vai otrādi.

First they put away the dealers.
Then they put away the prostitutes.
Then they shooed away the bums, then they beat and bashed the queers, turned away asylum-seekers, fed us suspicions and fears. We didn't raise our voice, we didn't make a fuss.
It's funny there was no one left to notice when they came for us.

Ziniet, cilvēkam vienkārši ir bail, ka citi ieraudzīs, kas viņš ir, pirms viņš pats būs to izdomājis, tas arī viss.

Kad es pārstāšu ar viņu nesankcionēti satikties, zināšu, ka esmu punktā, kur man gribas kaut ko nopietnu.

Es viņam vakar pazvanīju.
Mēs satikāmies.
No rīta viņš aizgāja un nesolīja man pazvanīt.
Šobrīd - Es viņu dievinu!