Šovakar es sataisīju divas tējas uzreiz.
Tikai sev. Kā jau parasti.
Ielīdu zem divām segām un mēģināju tagad uzburt sev to komfortu, morālu komfortu.
Tomēr, ne jau segās, vai dzērienos tas slēpjās.
Nu, to taču mēs visi it kā zinām.
Ja kāds man jautātu, vai es esmu vientuļa, es drošvien melotu.
Ja kāds man jautātu, cik vientuļa - es teiktu, ka tieši tik vientuļa, cik esmu.
Nav tā, ka es veidoju ārēji sakarīgu domu. Nav arī tā, ka uz to es mērķēju.
Viss, ko cilvēks dara, pamatā ir viņam pašam, jo visi sāk ar sevi.
Un cik liela jēga, vai taisnība, ir kādam kādu par egoistu zākāt, ja tādi esam mēs visi, un iespējams tie lielākie bļāvēji, to egoismu vislabāk pazīst.
Un pazīst, tāpēc, ka tas ir viņos pašos.
Un kas tad vispār ir tā mīlestība, ko visiem tā vajag?
Man taču arī. Es neteikšu, ka es laiku pa laikam nedomāju, ka tieši tas ir tas, ko man tā vajag, lai viss pārējais arī nostātos kaut kādā nebūt līdzsvarā.
Tas ir tad, kad es kāda cita vārdu izmantoju dienā biežāk kā savējo, vai tad, kad man kāda cita uztraukumi uztrauc vairāk kā savējie?
Patiesībā jau man šķiet, ka man tas ir vajadzīgs tik pat ļoti kā zivij pleznas.
Patiesībā jau man šķiet, ka tā kā ar mani ir tagad, tā būs vienmēr, jo vienkārši ir cilvēki, kam citādi nesanāk. Un moška ir arī labi, ka nesanāk.
Lnakti.
Tikai sev. Kā jau parasti.
Ielīdu zem divām segām un mēģināju tagad uzburt sev to komfortu, morālu komfortu.
Tomēr, ne jau segās, vai dzērienos tas slēpjās.
Nu, to taču mēs visi it kā zinām.
Ja kāds man jautātu, vai es esmu vientuļa, es drošvien melotu.
Ja kāds man jautātu, cik vientuļa - es teiktu, ka tieši tik vientuļa, cik esmu.
Nav tā, ka es veidoju ārēji sakarīgu domu. Nav arī tā, ka uz to es mērķēju.
Viss, ko cilvēks dara, pamatā ir viņam pašam, jo visi sāk ar sevi.
Un cik liela jēga, vai taisnība, ir kādam kādu par egoistu zākāt, ja tādi esam mēs visi, un iespējams tie lielākie bļāvēji, to egoismu vislabāk pazīst.
Un pazīst, tāpēc, ka tas ir viņos pašos.
Un kas tad vispār ir tā mīlestība, ko visiem tā vajag?
Man taču arī. Es neteikšu, ka es laiku pa laikam nedomāju, ka tieši tas ir tas, ko man tā vajag, lai viss pārējais arī nostātos kaut kādā nebūt līdzsvarā.
Tas ir tad, kad es kāda cita vārdu izmantoju dienā biežāk kā savējo, vai tad, kad man kāda cita uztraukumi uztrauc vairāk kā savējie?
Patiesībā jau man šķiet, ka man tas ir vajadzīgs tik pat ļoti kā zivij pleznas.
Patiesībā jau man šķiet, ka tā kā ar mani ir tagad, tā būs vienmēr, jo vienkārši ir cilvēki, kam citādi nesanāk. Un moška ir arī labi, ka nesanāk.
Lnakti.