in this bright future, you can't forget your past..

Jocīgi.
Es esmu tāāds galējību cilvēks - vai nu runāju par daudz, vai nerunāju nemaz.
Spītniece.
Bet ja būtu vienkārši, nebūtu interesanti.

Es tikko sevi piespiedu iet aukstā dušā tikai tāpēc, ka no zila gaisa man uzbrauka pēkšņais, nekontrolējamais seksuālais tenšens.
Nožēlojami.

Ir vieglāk n-tās stundas berzt jau noberztas flīzes, ne apsēsties un padomāt, kas tad īsti nav labi.
No tāda tīri morālā viedokļa, tas varbūt būtu produktīvāk.
Tomēr, nav jau tā, ka sēžot vannā un beržot, domāju par mačalku, vai tīrīšanas līdzekli, kaut ko jau es tāpat salieku pa plauktiņiem.

Es jau to nekad balsī nepateikšu un kur nu vēl Tev pašam, lepna taču pārāk, es jau nevaru atzīt, ka esmu zaudētājos, bet man pietrūkst laiku pa laikam Tava stulbā seja un idiotiskie seksistu jociņi, bet kamēr tas paliek pie manis, tas paliek pie manis un esmu zaudējusi tikai priekš sevis, tas ir citādāk.

Nu fuj, es noskatījos sieviešu filmu "Sleepless in Seattle" un ziniet, uz brīdi man šķita, ka tā būs laba, patiesa filma un viņi beigās nesatiksies, bet, nē, nu, protams, vajadzēja sūdainu, kinky nobeigumu.
TĀ NENOTIEK!

Es sēžu savā gultā, aizpīpēju cigareti, dzeru statoila kafiju un jūtos pat mazliet iedvesmota.
Nav nevienas tēmas, kuru man tagad prasītos ķidāt, jo viss ir labi, mani nekas un neviens nekaitina, nesatrauc un netraucē.
Tas arī nav labi.
Ar mani tā parasti nenotiek.
Man vajag kaut ko par ko domāt.
Šī sajūta mani mulsina.

Vakardiena in dženeral ir diena, kas jau ir pagājusi un aizgājusi, un nav nekādas jēgas cepties par pagājušām lietām, jo tās ir pagājušas lietas un tās vairs nevar mainīt.
Vieglāk ir sadzīvot ar to, kas ir bijis, ne to, kas vēl būs un tu zini, ka būs.

I know, but for some people it happens just once.
And at night it's still the same loneliness, no matter what you do.

Patīkams vakars patiesībā.
Ja to visu ņem vieglāk, tad there's pretty much nothing that can bring me down.


Vakar tajā visā pat bija putukrējums un ar to imitēti krūšu gali.
Ne jau man, bet es smējos.

Piektdiena sākās ar paģirām Rašmora kalna augstumā un tā ir vienmēr, kad es tikai iedzeru.
Fucked up, bet, protams, ar to nenodrošinu sev free pass uz piedzeršanos kā sivēnam.
Lai gan, darīt jau tā es varētu un kurš tad vispār kaut ko varētu pateikt.
Ha.

Kad aizdevos apskatīt, pēdējo reizi desmitajā gadā, sejas, kuras tomēr kādu lomu šajā gadā uz mani nospēlēja.
Izdzēru alu, mierīgi un ar glancīti, un skrēju tālāk, jo absolūti atteicos sagaidīt jauno ar tiem, ar kuriem neesmu pārliecināta, ka varēšu to pabeigt.
Elementāri, patiesībā.
Ha.
Mēs paspējām..un gads sākās ar mīlestību!

Man bija tik trakoti jautri, ka visi, 100 punkti, manu lielisko garstāvokli jauca ar iespaidīgu dzērumu, tomēr mani tas sevišķi nesatrauc, jo ziniet, mani maz interesē, ko kāds par to domā, jo ar mani viss ir kārtībā un pat ja nav, tad būs, un es zinu, jo, kā jau teicu, esmu par gudru, lai nonāktu tur, kur vairs nav atpakaļceļa.
Necenšos sev glaimot un pat ja cenšos, kuram gan tas traucē..

Visu labu.

Lai kāds arī man nebūtu traks raksturs, es tiešām tikai tagad beidzot mācos pateikt cilvēkiem "nē".
Tu kādreiz drīksti būt arī publisks egoists, ja klusām nesanāk.

Karstā vasaras naktī sēdēt kādas iestādes pagrabā, ar puspavērtu logu pa kuru plūst vienīgais svaigais gaiss, jo nakts ir sasmakusi, mēs dzeram šokolādes milkšeikus, vai aukstu kakao un kūpinam cigaretes vienu pēc otras, vienu pēc otras.

Tas, ka man ir daudz īpašību, kuras Tu nesaproti, nenozīmē, ka mums nav ļoti daudz kopīgu. Nudien.

Katru vakaru es atceros to vienu teikumu, kas tajā dienā iekritis prātā, vienmēr domājot, ka tas atnāks atpakaļ tad, kad vajadzēs, ka atcerēšos, taču tā nekad nenotiek.
Es nevarētu būt rakstnieks, tomēr tajā pat laikā, es zinu, ka varētu būt jebkas.

He fucking hates me.
And I love it.
Wait.

Wait.
He loves her.
She fucking hates him.

She fucking loves him.
He loves it.
Wait.

Es gribētu būt heartbroken or something. Tāpēc vien, lai zinātu, ka man ir dvēsele kaut kāda.
Vispār jau, man neiet pārāk labi. Bet paldies par apvaicāšanos. (:

Mani mazliet mulsina tas, ka neatceros 5dienu.
Nē, nu ir jau arī labā puse - pamodos 6dien vakarā aizvien galīgā ķirsī, tomēr es pamodos mājās.
Ēriks pamodās tramvaja galapunktā kaut kur ellē ratā.

Uz galda stāv vainags ar vienu degošu sveci, čipšu paka un šnabis.
Man liekas, ka ir Ziemassvētki un piektdiena.
Ziemassvētki piektdienā.
Visai jauki.

Bet tā ir, kad ir auksti, tad gribas kādu ar ko ielīst zem segas un nogulēt brīvdienu dienas, vasarā ir vieglāk būt vienam. Tā ir.

Cik labi, ja ir sava privātā telpa, tad Tu vari vienkārši tur sēdēt un smirdēt, for all they care.

Mīlēt kādu nozīmē būt vājam pret kādu, tātad jautājums ir..
Tas Tevi padara stiprāku, jo mīlestība teorētiski ir laba lieta, vai vājāku, jo Tu vairs neesi tikai pats par sevi vien?

Pirmo reizi pa ļoti, tiešām ļoti, ilgu laiku sajutos trakoti vientuļa.
Nezinu kā, bet tas mani motivē sakārtot vidi ap sevi.
Tas ir labi.

Es zinu, ir vieglāk ap sevi turēt cilvēkus, kuriem tu nepieķeries.
Un, nē, man nav emo, "mani kāds aizmirsa" posms dzīvē, es vienkārši iedomājos.

Kniebties esot veselīgi.
Laikam tāpēc es jūtos slima jau kādu laiciņu.
:D

Sing us a song and we'll sing it back to you
We could sing our own but what would it be without you?

Man uzmācas visādi rēgi, kas jau sen bija aizdzīti.
Tā jau ir, tas, ko gribi pazaudēt, vienmēr atrod ceļu atpakaļ.

Es noķēru jaunu sajūtu vienu nakti.
Gāju četros rītā no kārtējās eiforijas, utopijas, dūmu mutuļu, košu dzērienu salmiņu ekstāzes un tomēr mazliet par agru.
Cilvēku praktiski nav uz ielām, mašīnu arī maz un ausis aizspraustas ar mūziku, un tad šuflī sāk skanēt dziesma, kas ir tieši, ideāli, kā desmitreiz piemērīts, perfekti laikā tā sajūta, ko Tu tobrīd jūti un Tu to nemaz nezināji.
Uz brīdi šķiet, ka beidzot viss, viss ir skaidrs, jo nav taču nekā sarežģīta, tāda kā absolūtā laimes sajūta, viegla sajūta, lai gan es zinu, ka nekad negribu, lai man viss būtu skaidrs.
Es nekad nevarētu būt laimīga, ja zinātu visu.
Man sasodīti patīk, ka, in dženeral, es zinu tik ļoti, ļoti maz, galvenokārt, ka es nezinu, kas esmu es pati.
Zini, ja Tev nav ne jausmas, kas esi un Tu nolem dzīvot absolūtā mierā ar to, vienmēr var spēlēt lomas un daudz vieglāk, var izspēlēt visas, Tu vari būt viss, kas vēlies un tā jau arī ir.
Tu vari būt viss, kas gribi būt.
Nē, nu, mēs spēlējam visi, tas ir skaidrs, bet es ne jau tāpēc, lai kādu nosodītu, to saku.
Man vienkārši šķiet, ka priekškam dzīvot, ja ne jēgpilnu, priecīgu, produktīvu dzīvi, kuru Tu pats priecājies dzīvot, jo Tev pat patīk, ne tāpēc, ka tas vienkārši jādara.

Nāk virsū 5diena, tāpēc atceros iepriekšējo --> "Ja tu esi dirsā, tu esi dirsā un nav svarīgi cik dziļi." (teikums, kas tapa smērējoties pie bāra Pienā jau ap deviņiem vakarā, turpmākā nakts spārdīja pakaļu, sauksim to tā - nākamajā rītā uzzināju, ka mājās tiku manā sutas savemobīlī ar visām pagātnes kļūdām in present.
Aizvien nezinu kā tas savelkas kopā.
Bet tā kā, no rīta bija daudz citu lietu, kas mani uzjautrināja, tas mājās tikšanas fakts palika ēnā, kur tam arī ir vieta.