in this bright future, you can't forget your past..

Es noķēru jaunu sajūtu vienu nakti.
Gāju četros rītā no kārtējās eiforijas, utopijas, dūmu mutuļu, košu dzērienu salmiņu ekstāzes un tomēr mazliet par agru.
Cilvēku praktiski nav uz ielām, mašīnu arī maz un ausis aizspraustas ar mūziku, un tad šuflī sāk skanēt dziesma, kas ir tieši, ideāli, kā desmitreiz piemērīts, perfekti laikā tā sajūta, ko Tu tobrīd jūti un Tu to nemaz nezināji.
Uz brīdi šķiet, ka beidzot viss, viss ir skaidrs, jo nav taču nekā sarežģīta, tāda kā absolūtā laimes sajūta, viegla sajūta, lai gan es zinu, ka nekad negribu, lai man viss būtu skaidrs.
Es nekad nevarētu būt laimīga, ja zinātu visu.
Man sasodīti patīk, ka, in dženeral, es zinu tik ļoti, ļoti maz, galvenokārt, ka es nezinu, kas esmu es pati.
Zini, ja Tev nav ne jausmas, kas esi un Tu nolem dzīvot absolūtā mierā ar to, vienmēr var spēlēt lomas un daudz vieglāk, var izspēlēt visas, Tu vari būt viss, kas vēlies un tā jau arī ir.
Tu vari būt viss, kas gribi būt.
Nē, nu, mēs spēlējam visi, tas ir skaidrs, bet es ne jau tāpēc, lai kādu nosodītu, to saku.
Man vienkārši šķiet, ka priekškam dzīvot, ja ne jēgpilnu, priecīgu, produktīvu dzīvi, kuru Tu pats priecājies dzīvot, jo Tev pat patīk, ne tāpēc, ka tas vienkārši jādara.

Nāk virsū 5diena, tāpēc atceros iepriekšējo --> "Ja tu esi dirsā, tu esi dirsā un nav svarīgi cik dziļi." (teikums, kas tapa smērējoties pie bāra Pienā jau ap deviņiem vakarā, turpmākā nakts spārdīja pakaļu, sauksim to tā - nākamajā rītā uzzināju, ka mājās tiku manā sutas savemobīlī ar visām pagātnes kļūdām in present.
Aizvien nezinu kā tas savelkas kopā.
Bet tā kā, no rīta bija daudz citu lietu, kas mani uzjautrināja, tas mājās tikšanas fakts palika ēnā, kur tam arī ir vieta.