in this bright future, you can't forget your past..

"Have you ever considered that maybe it's not good or bad, black or white, maybe it's all grey?"

Nē, ir balts un melns, slikti un labi, pelēkam nav nozīmes vispār, tas ir tas, kaut kas pa vidu, tas nekas.
Tāpat kā ir augstie un zemie dzīves punkti, kas ir svarīgi un pārējais ir vienkārši pa vidu, lai nebūtu tukšumi.

Tas, ka lielākoties, manas rīcības sastāda sliktās lietas un lēmumi, nebūt nenozīmē, ka es lieliski nezinātu, kur ir robeža, man vienkārši negribas, lai paliek garlaicīgi pārāk ātri.

Nevienā brīdī negrasos apgalvot, ka esmu iebraukusi auzās, no kurām nevar vairs izbraukt.
Lielākoties, tomēr esmu par gudru, lai nonāktu tur, no kurienes vairs nav izejas.
To es zinu, tik daudz prāta man vienmēr ir pieticis.
Negrasos arī mēģināt sevi izmālēt gaišākās krāsās - dažkārt tas velns ir tieši tik melns, cik to krāso.
Negrasos arī atzīt, ka esmu slikts cilvēks, jo arī tā nav, bet nesaku arī, ka esmu laba.

Man laikam vienkārši nepatīk atzīt lietas.
Vienmēr labāk turos pie opcijas "es taču neteicu, ka tā nav".
Un šoreiz arī neteikšu, ka tā ir vieglāk.

Vieglāk, patiesībā, ir aizvērties un, manā gadījumā, salikt vienreiz rokas klēpī un nedarīt vienkārši neko.
Tas ir pavisam vienkārši, vienkārši nedarīt neko.
Tā vismaz vajadzētu būt, bet ko tad es zinu..

Tas tāpat nav tas, ko gribēju teikt.
Es gribēju teikt, ka esmu kaut ko atklājusi.
Es, šķiet, speciāli, ne apzināti, bet zemapziņā, neapzināti, boikotēju sevi.
Man tiešām šķiet, ka speciāli daru to, ko lieliski zinu, vienalga kādā dvēseles stāvoklī, ka darīt nevajag, es to zinu apskaužami labi.
Tas nozīmē, ka tagad man tikai jāizlauza galva, kāpēc.
Kāpēc man kā ēst, vajag sabojāt jebko, kā tikai ieraugu tajā pozitīvu nokrāsu.

Šobrīd slidinu pirkstus pa taustiņiem, ne jau lai kāds varētu parakāties pa manu dvēseli, es to daru tāpēc, lai pēc kāda mēneša, kad atkal atcerēšos par šo sociālo vietni, taču būšu aizmirsusi par šo nakti, ieraudzītu šo te un atcerētos šo brīdi, šo emociju, kas man burtiski iesita pa galvu trijos naktī, kad jau biju nolikusi galvu uz spilvena un, principā, mēģināju izdomāt, ko rīt uzvilkt, jo pēc veļas dienas, visas manas drēbes ir slapjas.

In a time, if this will remind me of the feeling I have now, I think I'll be okey with that.

Es gribēju uzrakstīt kaut ko lielu un nozīmīgu, bet sapratu, ka man ne sūda nav ko teikt.
Es esmu pilnīga mistkaste un tur stāsts beidzas.

Mamma: "Nu, Tu brauc uz Zvēru? Tu zini, ka viņš ir galīgā ellē ratā, ja? Es iečekoju."
Marika: "Nez, skatīsies vai veselības stāvoklis atļaus un, jā, es zinu, kur tas notiek, come on, mammu."
Mamma: "Nu skaties, ko ta Tu tur aizbrauksi, sēdēs peļķē kā muļķe, ja pat aliņu nevar iedzert.."
Marika: "Jā, jo ja var iedzert aliņu, tad pofig, ka esmu muļķe peļķē?"
Mamma: "Nu ja! A kā..Tu tur skaidrā taisies sēdēt vai?"

Slēdziens, protams, viens - neatliekamajā tiek ievesti tikai veci cilvēki, kam kājas no dirsas krīt ārā un bomži, kas piepiš mūli un pārsit galvu.

Seksīgais medbrālis sarka un mulsa, kamēr es viņa priekšā locījos uz kušetes, tērpuses ļoti izaicinošā apakšveļā. Es melotu, ja teiktu, ka man tas nepatika.

Viena no labākajām skaņām pasaulē ir vīrieša jostas sprāzes žvadzināšanās.
Es turpmāk uzmākšos tikai vīriešiem ar jostām.
Es ākstos..
..vai tomēr.

(Smiekli)

Actually, sometimes I thing, maybe I shouldn't be alone all the time.

Sex,drugs'n'rock'n'roll.
That's yesterday.
Moving on.

Uuuuuun, wait for it - ES ESMU IDIOTE!

It kā ir tā sajūta, ka viss baigi morāli sakrājies, bet nav jau nekā īsti.
Nezinu, man vienkārši par visu ir no emotion, vienīgi bezsakarīgos brīžos sāku smieties, bet tas man liekas ir tāds saldsērīgs smiekls, par to, cik fucked up tagad viss ir.

Nē, man nebūs nekādi ekspekteišani, es vienkārši nedomāšu par to, kas varētum vai nevarētu notikt, kādas būs sajūtas un kādas nebūs.
Es vienkārši pilnīgi neko nemēģināšu izdomāt tagad, un tad man būs mazliet mazsvarīgāk, kad notiks kaut kas stulbs, kā parasti.
Wish me luck..
..or don't.

Beidzot izmazgāju matus. Aizmirsu, ka varu arī izskatīties labi. Ha.
Piektā sober diena + ceturtā diena, kad cenšos sakārtot dzīvokli.

"I know that things are broken
And though there's too many words left unsaid
You say you have spoken
Like the coward I am, I hang my head
And you lay careless your head on my chest
And don't even look at me looking my best
And all these things I can't describe
You would rather I didn't try
But please don't cry, you liar
Oh please, don't cry, you liar"
[..]
"You're leaving for your last kiss
And who in this world could ask me to resist
Your hands cold as they find my neck
All this love that I've found I detest"

Tās lirikas man plēš sirdi ārā un es nebaidos izklausīties pēc sērīgas meitenes, to sakot.
Lai veicas, ļaudis, man neveicas.

Ilūzija par to, ka viņš varbūt ir apaudzis ar zvīņām un čūlām or something, ir sagrauta, tāpat kā cerība, ka karstums būs darījis savu un viņš smirdēs, jo, nē, viņš SMARŽO, viņš fucking smaržo, dirsa tāds.

Vakar es paliku dusmīga un saplēšu dušu, metot to pret sienu.
Morāle - neej dušā dusmīgs.

Es neko nesaprotu, man ir galīgs bardaks galvā.

And you'll need a lot more than that to get into my head.

Šīs morālās kataklizmas rezultātā, principā, man rodas vēlme izklāt savu dvēseli kā paklāju un padoties.
Tomēr, es zinu gaužām labi, ka you get what you earn un palieku pie tā arī, ka vienīgais, ko attiecīgais indivīds ar savām rīcībām un izteikumiem ir pelnījis ir slap in the face our a kick in the crotch with a baseball bat.

Vispareizāk šobrīd būtu katru mazo un tai pat laikā tik šaušelīgi lielo emociju sabāzt lielā kastē, un uzstumt uz augstākā sava prāta plaukta, un neaiztikt līdz brīdim, kad viss šis fiasko būs pagājis, un go with the flow veidā prom no manām acīm.
Tad, kad beidzot šis magical brīdis būs pienācis, es atvēršu kasti un izķidāšu tās saturu sīki, un smalki - sapratīšu kāpēc bija tā kā bija, ko es darīju pareizi, vai nepareizi, ko vajadzēja darīt tā, vai savādāk.
Tāds dealing with it process.
Vienīgais, man žēl, ka šitai mistkastei līdzi pa ceļam tiek parauts cilvēks, kurš tiešām nav vainojams un nepelnīti tagad tiek pērts, bet tas laikam saucas gadīties neīstajā laikā, neīstajā vietā.
Pasauli es lāpīt nevaru un netaisos, tieši tāpēc man vienkārši žēl, ka tā, bet vērst par labu šeit es neko nevaru, un arī ja varētu, es nemāku teikt, vai tas tiešām būtu tas pie kā es vispār ķertos. Primārais ir salabot sevi un tad lāpīt citus, ja kādam to gribas.

Okey, es pārsteidzos..

"Nosliece uz ērtībām, pārmērīgu greznību vai simpātiju izraisīšana savtīgos nolūkos var sagādāt ne vienu vien pārsteigumu. Jutekliskuma pieaugums un emocionālā uzņēmība pret partnera teikto."

Šitais man cepī visvairāk!

"Emocionāla spriedze saistīta ar kārtējām šaubām un neziņu mīlas vai radošās lietās. Mazvērtības kompleksi neveiksmīgas mīlestības pieredzes dēļ. Atceries, ka nav divu vienādu gadījumu."

Tas jau pat vairs nav smieklīgi, mani horoskopi sāk pārāk raut jumtu :D

Kādu brīdi neko neesmu uzrakstījusi, bet šobrīd es tiešām esmu izsmelta. Protams, tā nebūs Marika, ja viss būs pareizi.
Man ir šausmīga vainas apziņa, lai gan laikam jau neko tāāādu neesmu izdarījusi.