in this bright future, you can't forget your past..

Nevienā brīdī negrasos apgalvot, ka esmu iebraukusi auzās, no kurām nevar vairs izbraukt.
Lielākoties, tomēr esmu par gudru, lai nonāktu tur, no kurienes vairs nav izejas.
To es zinu, tik daudz prāta man vienmēr ir pieticis.
Negrasos arī mēģināt sevi izmālēt gaišākās krāsās - dažkārt tas velns ir tieši tik melns, cik to krāso.
Negrasos arī atzīt, ka esmu slikts cilvēks, jo arī tā nav, bet nesaku arī, ka esmu laba.

Man laikam vienkārši nepatīk atzīt lietas.
Vienmēr labāk turos pie opcijas "es taču neteicu, ka tā nav".
Un šoreiz arī neteikšu, ka tā ir vieglāk.

Vieglāk, patiesībā, ir aizvērties un, manā gadījumā, salikt vienreiz rokas klēpī un nedarīt vienkārši neko.
Tas ir pavisam vienkārši, vienkārši nedarīt neko.
Tā vismaz vajadzētu būt, bet ko tad es zinu..

Tas tāpat nav tas, ko gribēju teikt.
Es gribēju teikt, ka esmu kaut ko atklājusi.
Es, šķiet, speciāli, ne apzināti, bet zemapziņā, neapzināti, boikotēju sevi.
Man tiešām šķiet, ka speciāli daru to, ko lieliski zinu, vienalga kādā dvēseles stāvoklī, ka darīt nevajag, es to zinu apskaužami labi.
Tas nozīmē, ka tagad man tikai jāizlauza galva, kāpēc.
Kāpēc man kā ēst, vajag sabojāt jebko, kā tikai ieraugu tajā pozitīvu nokrāsu.

Šobrīd slidinu pirkstus pa taustiņiem, ne jau lai kāds varētu parakāties pa manu dvēseli, es to daru tāpēc, lai pēc kāda mēneša, kad atkal atcerēšos par šo sociālo vietni, taču būšu aizmirsusi par šo nakti, ieraudzītu šo te un atcerētos šo brīdi, šo emociju, kas man burtiski iesita pa galvu trijos naktī, kad jau biju nolikusi galvu uz spilvena un, principā, mēģināju izdomāt, ko rīt uzvilkt, jo pēc veļas dienas, visas manas drēbes ir slapjas.

In a time, if this will remind me of the feeling I have now, I think I'll be okey with that.