in this bright future, you can't forget your past..

Šī nakts mani mulsina, bet man prieks, ka esmu mājās un gultā, un skaidrā, un netaisu sūdus, teiksim tā.

Reiz pienāk tas brīdis, kad pietiek.

Ir punkts, kad saproti, ka dari to tikai pieraduma pēc un tāpēc, ka tam būtu jābūt baigi awesome, tāpēc, ka patīk un Tu VARI, bet patiesībā, tas pat paliek diezgan garlaicīgi un pēc tā nejūties apmierinātāks, tikai gribas vēl vairāk.
Tad kāda tam nahuj jēga?

Dzīvē var gūt baudu arī no citām lietām, es gan vēl neesmu izdomājusi kādām.
Ceru izdomāt tuvākajā laikā, jo man negribētos, strupceļa rezultātā, atgriezties pie randoma spēlītēm, jo es zinu, ka tā tas būs, jo ar mani nedrīkst spēlēt spēlītes.

Paskatīšos kādu nevainīga rakstura filmu.
Hariju Poteru, piemēram, kuru tā arī nekad neesmu redzējusi un mēs to nokačājām ar nodomu, ka vajag sabombīties un skatīties ar popkornu mančijam un citiem pričendāļiem.

Lai būtu kā būdams, viss ko vēlos ir palikt viena savā buduārā ar pudeli viskija un smēķīti.
Neko citu nevajag.
Smēķītis ir, viskija nav.

Huiņa.

"There's nothing you can do, that can't be done.
[..]
There's no one you can save, that can't be saved."

Man nevajag, lai mani glābj, man pat nevajag, lai mani saprot, man vajag, lai ir blakus, bet klusē.