in this bright future, you can't forget your past..

Reizēs, kad pīpēju pie virtuves loga, es neredzu vienkārši cilvēkus, kas uz bankas terases arī iznākuši uzpīpēt.
Es redzu, kā mēs gulējām uz grīdas, viņus pētījām un stāstījām viens otram, cik ļoti mums patīk bučoties un bučojāmies.
Tā vienkārši, mazliet kautrīgi un pavisam jauki, ar sirsnību un bez tām spēlītēm, kuras mēs vienmēr, vienmēr spēlējām.
Un tad es saprotu, ka mums nesanāca.
Mēs nekad neļāvāmies viens otram līdz galam.
Mēs vienmēr zinājām, ka otrs spēlē un tas liedza to kaut kādu nebūt uzticības momentu.
Bet patiesībā tā nebija.
Patiesībā mēs neko nespēlējām, patiesībā mums kopā bija pārāk labi, lai tas šķistu īsti un tā arī mēs pazudām viens otram.
Bez īstām beigām.
Un arī bez īsta sākuma.
Salds mēnesis mūsu dzīvēs, kuru tagad nevar nodefinēt nekā vairāk kā par vasaras afēru.

Jā, es esmu sasodīti sentimentāla, patiesībā.
It sevišķi ar attiecīgo mūziku.
Tāpēc es vairs neeju pīpēt pie virtuves loga.
Sentimentam ikdienā pavisam vienkārši nav vietas.

Tas viss patiesībā ir pavisam vienkārši.