in this bright future, you can't forget your past..

Pusotru stundu sēdēju uz vannas malas, mērcēju kājas bļodā, vilku dūmu, dzēru tēju un lasīju kaut kāda pretencioza idiota grāmatu par to, kā viņš pārzin sievietes līdz vīlei un pats ir gatavais vīrieša zelta griezums.
Rodas iespaids, ka viņa mentalitāte aprobežojas ar to, ka ir divas čupas - vienā samesti vīrieši, otrā sievietes, gluži kā kad mēra epidēmijās, cilvēkus meta ratos vienu uz otra un nebija svarīgi, kas un kādi viņi ir, jo visi slimi un beigti.
Nu labi, viņš vēl sadala sievietes glupajās un ne tik ļoti glupajās, bet tomēr glupajās.
Vīrieši, savukārt, iedalās - primāti un viņš.
It kā tas, ka šis dabūjis gatavu grāmatu viņu padarītu mazāk par primātu.

Kaitinoša, tomēr interesanta grāmata.
Lasīt neinteresantu grāmatu, es tāpat neredzētu jēgu.
Sevišķi lasīt neinteresantu grāmatu tikai tāpēc, lai varētu teikt, ka esi izlasījis ir tāpat kā skūt kājas tikai tad, ja taisies tās kādam atrādīt - tā ir sevis necienīšana.

http://www.youtube.com/watch?v=s4_4abCWw-w

Šodien es tiešām nejūtos laimīga.

M: "kāpēc tas kaķis ir tik maziņš joprojām?"
K: "nu, viņa mazu sieviešu ģimenē augusi, turpina dzimtas tradīcijas."
M: "bet viņa ir kaķis un briesmīgi daudz ēd!"
K: "es saku, kāda māte tāda meita - briesmīgi daudz ēd, bet figūru nezaudē."
M: "labi, mēs ar kaķi to uzskatīsim par nozīmīgu vīrieša viedokli."

~ 6-7 min slinka klusuma pauze

M: "un es nemaz neēdu tik daudz!"

Es vairs nepārmetu sev, ka neguļu naktis.

Kādu dienu es uzrakstīšu kaut ko lielu un nozīmīgu.
Es zinu.
Ir lietas, kuras tu vienkārši zini, pat ja nezini.

Visvairāk man pietrūkst tas, kā viņš smējās par mani un viņa acīs vienmēr varēja redzēt, cik piemīlīgu un mazu viņš mani redz.
Es gribu atkal justies maza, mazītiņa.
Lūdzu, lūdzu neļauj man pārvērsties par vientuļu salu.
Lūdzu..

Audzinātāja: "kur tu vakar vazājies?"
Mārtiņš: "nu kāpēc jūs pazvanījāt maniem vecākiem!? šie tagad nogrieza man budžetu līdz minimumam."
Audzinātāja: "pats vainīgs!"
Mārtiņš: "ko es tagad ēdīšu!? varēšu sēdēt kojās un grauzt tapetes no sienām!"
Audzinātāja: "moš sāksi uz skolu nākt."
Mārtiņš: "jā, tagad aizbraukšu mājās, mani vispār zarā pakārs! negribat končiņu, skolotāj?"

Pēc, aptuveni, nedēļas es plānoju sajukt prātā.

Ja es nebūtu es, es pilnīgi noteikti izvairītos no jebkāda kontakta ar sevi, jo, principā, man tādi cilvēki nepatīk.
Es kādreiz tāda nebiju un es negribu tāda būt.
Gribu kādu mēnesi nodzīvot viena kaut kādā meža būdā, vai kalnu namiņā ar kamīnu un sakārtot savu slimo prātu, jo tur notiek kaut kas nevienam nesaprotams un neaptverams.
Pirmo reizi dzīvē tik ļoti nesaprotu, ko gribu darīt, ko daru un vispār, kas es esmu.
Pilnīgi jebkurā dzīves jomā.

Es sevi nežēloju, tikai konstatēju faktus.
Nekad, nekad, nekad nedrīkst sākt sevi žēlot, jo vot tad būs žopa visīstākā.

Vajag kaut ko, pie kā pieķerties.
Kaut kādu passion dzīvē.
Vajag noslēpties, jo liekas, šī pilsēta jau mani atpazīst kā "tā tur jukusī džāriņa".
Sākumā tas bija smieklīgi, bet vairs galīgi nē.
Pietiks jaunības maksimālisma un maksimālas vienaldzības par pastāvošo iekārtu.

Kad esmu viena, liekas, ka būtu patīkami vēl kāds dzīvoklī, bet kad bija kāds dzīvoklī, es vēlējos tikai palikt viena un staigāt plika.
Arī, kad kāds šeit paliek pa nakti, man gribas lai viņi iet prom, bet kad viņu nav, es gribu viņus pasaukt.

Es citus cilvēkus saprotu labāk kā sevi, jo sevi es vienkārši nesaprotu.
Kā tas nākas un kur man likties es arī nezinu.
Es neko šodien nezinu.

Viņi normālā 5dienas vakarā izdzer tik daudz alkohola, ka varētu veselu ciemu piedzirdīt.
Viņu 5dienas vakari sākas 3dienās.
Viņi viens otru sakož, sakaujās un izšķaida galvas durvju stiklos.
Viņi brauc masīvi sabombījušies un svin dzimšanas dienu bongam.
Bet nenormālas skaitamies mēs.
Say WHAT!?

You could sleep with the entire planet and still feel rejected.

Tas, ka vecs krievs nenozīmē, ka slikti.
Tas tiem aprobežotajiem cilvēkiem, kas dažu piderasu dēļ ienīst krievus kā tautu principā.

http://www.youtube.com/watch?v=cvNoctAa6HI --> šo vīrieti es esmu mīlējusi no pašas bērnības un lai cik vienkāršas un moška klišejiskas nebūtu lirikas, tās man nozīmē ļoti, ļoti daudz.

Pugačova un Kirkorovs gan var iet dirst, pret to es neiebilstu.

Augšā 35 stundas.
Man nāk miegs un ceru, ka tas vainagosies vismaz šonakt ar nelielu daudzumu miega.
Ja aizmigtu tagad, man būtu 8 stundas miega.
Tā būtu paradīze.
Rīt ir mana iknedēļas pēdējā darbdiena un es gribētu nogulēt no 4dienas līdz 1dienai.
Tiešām.
Bet 5dienas plāni ir pārāk seni, lai atceltu, neatkarīgi no tā, ka nesagaidu it nekā jauna un pat neceru uz pozitīvām emocijām, ceru uz bezemociju, jo sagaidu, principā, tikai sūdīgas.

Lai gan kaut kā tas varbūt ir loģiski, ka pierodot ilgi būt viens, cilvēks jūk prātā, ja uzrodas kāds, kas tajā visā lien iekšā un jauc ierasto kārtību, kas pašam strādā un nav bijusi vajadzība solidarizēties ar citiem.
Es pārvēršos par salu.

Godīgi sakot, tagad būtu tieši laikā izolēties uz brīdi.
Ne manā, bet citu labā.
Gribas tikai visus nolikt uz lāpstiņām un kaitina it viss, ko cilvēki runā un dara, vienalga, ko un kurš.
Man riebjas cilvēks par ko pārvēršos.
Un neviens jau nav arī tolerants pret manu melno dzīves posmu, bet es to arī neprasu.
Es vienkārši gribu, lai mani liek mierā.
Tīri cilvēciskā ziņā, protams, ir bail, ka ja visus aizdzīšu, tad pēctam neviens atpakaļ vairs nenāks.
Bet no principiālā, manu dzīves vērtību viedokļa, tādus laikam arī nahuj nevajag ap sevi turēt.

Esmu mazliet pazudusi kaut kur pa vidu, tikai nezinu, kur bija tas vidus un kas mani sačakarēja, ja tam vispār ir nozīme.
Ja stikls ir izsists, nav jau svarīgi, kas to sitis, vai cik sen, no tā tas nekļūs atkal vesels.
Un tas ir pats svarīgākas, te nav runa par kaut kādām sodīšanām, tas mani nekad nav interesējis.
Karma's a bitch, anyway.

- I was trying to feel something.
- And did that make you feel alive?
- No. But it made me want to.


http://www.youtube.com/watch?v=FiQo6DoXknY&feature=related

Pasaule ir pārāk dīvaina.
Kā nematerializētas lietas var būt tik nozīmīgas materiālajā pasaulē un kā tik materiālas lietas var būt tik nozīmīgas nematerializētajā pasaulē.
Kā nematerializētas lietas var būt tik ļoti materializētas un kā materializētās var būt tik nematerializētas.
Kā tas vispār atšķiras?
Nu ne jau vispārpieņemtajā, loģiskajā veidā, bet vispār, kā tas atšķiras?
Kur ir robeža?
Kur vispār ir kāda robeža?
Mani kaitina, ka robežas var redzēt tikai no tāluma.
Mani interesē pieiet tuvāk un paskatīties, uzzināt, izvērtēt, bet tuvumā robežu vairs nevar redzēt.
Un kurš gan man var pateikt, ka es nevaru tās pārkāpt?
Kurš!?

Es nesaprotu.
Es vienkārši nesaprotu pasauli.
Es varu pieņemt to, ko nesaprotu, bet kā lai sadzīvo ar to, ko nesaproti?!