g a r š a
ar šo emocionālo svārstību uz ziemas vēsumā skriešanu biju uz pāris dienām pazaudējusi spēju saost un sagaršot ar tekošu degunu. un kā izrādās šie atņemtie sensorie ožas receptori, dzīvei piešķir tādu truluma sajūtu, ka ēdiens neizraisa nekādu baudu, ēšana kļūst par tīri tehnisku lietu. ilgstošā periodā zūd jēgas sajūta uzturā lietot jebko. vai jebkas, ko mēdzu apostīt, savalkātos vai svaigos apģērba gabalus vai, ienākot dzīvoklī, māju smaržu, mikriņa mikroklimatu, vai tuvu cilvēku smaržu, nekā. atdurties pret tukšumu - tāds iztēles notikums ar rekonstruējošu noskaņu, kad prāts to sāk aizvietot ar atmiņām par to kā tas bija, vai, ēdot mammas pagatavoto kūku tēta dzimšanas dienā, vaicāju pēc smalka, valodiski izteikta, niansēta garšas rakturojuma apmēram tā, kā raksta uz laba vīna pudelēm.