uz galda vāzē ievītuši jasmīni un pie vāzes atstutēta kartiņa ar edvarda munka gleznas sapņainu attēlu, kur tikko uzsnidzis balts sniegs pār avēniju. man šķiet, ka tas ir viņa skaistākais darbs, ko esmu savam acu lokam pārlaidusi pāri. reiz viņa izstādē pompidū centrā bez visa tā popa vienīgi šis palicis atmiņā. citādi balkons vaļā un no atvēruma veļās iekšā siltais vasaras vakars, patiešām lieliski. nekas nav lieks.

mans šīsdienas sfumato nu ir noticies. tika novicinātas vairākas krusta zīmes pār mani un vēl pāris tika uz pieres. un pats galvenais kādas 3 pamatīgas saujas svētā dzīvības ūdens, noturēta vairākus simtu gadu vecā sudrba traukā, lija pār manu galvu un pleciem un pacēla sejā platu, prieka smaidu pēc nosvērtā nopietnības brīža.

kaut katram būtu kaut maza daļas šādas ticības kā jonas mekas lietuviešu izcelsmes amerikāņu filmrežisors/mākslinieks pauž tādā kā veltījumā paris hilton vai drīzāk tas ir novēlējums mazticīgajiem un neticīgajiem > http://www.youtube.com/watch?v=I3i8VBich1k

chance the gardener: "as long as the roots are not severed, all is well. and all will be well in the garden. in the garden, growth has it seasons. first comes the spring and summer, but then we have fall and winter. and then we get spring and summer again. there will be growth in the spring." > http://www.imdb.com/title/tt0078841/ 

cilvēkā līdzsvars ir tad, kad var skaidri atbildēt vai teikt jā un/vai nē >  http://www.youtube.com/watch?v=PFGf_y4JyOA

pēdēja laika psihologiskais stavoklis izlocījies tā, ka visādi grozos ap savu domājamo un esmu iegājusi tik dziļi sevī, ka pat ar stibu dzīdami mani nevar izdzīt ārpusē un socializēties. šodien tas jau ir nonācis tik tālu, ka pat aukstuma dēļ aprobežojos tikai ar deguna pabāžšanu vietejā stūr-veikala attālumā, lai apmierinātu ledusskapja tukšumu ar pārtikas iepirkumiem. šo lielo mīnusu šarms ir tāds, ka ielas cieti baltas, ledaini noblietētas un klusas. taču veikaliņš nepatīkami pilni sapulcējis visus garāmgājējus, kas iespējams iegriezušies, sārtiem vaigiem un dzīvniekuādu kamzoļos, tikai tāpēc, lai apsildītos un pieklājības pēc varbūt nopirktu kādu krikumu, sablīvējot rindas un izpērkot visus labumus pirms manis.

zolīda sesdiena ar vecākiem, apmeklējot ekscentiskā padega jaunekļa izstādi un pēcāk piesēžot kādā vecrīgas aizputinātajā kūku bodītē. knibinot saldmaizīti un iemalkojot pienoto kafiju, ar mammu dalījos un mainījos mākslinieku biogrāfijās un no tēva uzzināju, kas ir hiksa bozons. tas man radīja to pēcgaršas sajūtu par vakardien noskatīto terrence malick pēdējo gabalu. izteikti dīvaina filma. pēc tās, naktī, sapņos vēl kaut kas tādā garā turpinājās.

šodien jūtos izkaisīta un sadrumstalota. pirmais sniegs ārā arī tāds paviršs. gribas atmest un noārdīt visus priekštatus un prasības šeit izteikties nozīmīgi, orģināli, ievērīgi un prasīgi (kas mani reizēm vajā, zinot, ka šī vietne ir publiska), pietuvojoties īsam izteikumam, kas precīzi, patiesi un īsi raksturotu manu iekšējo dotā momenta sajūtu.

gribas tagad uz kādu lauku māju, tur sagādāt malku, iekurināt krāsni. paņemt līdzi pāris grāmatas, kas sastājušās rindā jau kādu laiciņu un savu jauno papīra dienasgrātu, kur ar roku izdarīt piezīmes. uzvilkt vilnas zeķes, zābakus un pufaiku. noiet pa kādu slapju un dzestru pļavu līdz mežam. atgriezties pie sevis. uz kādu laiku sevi izsviest ārā no pretenciozās pilsētas. varbūt satikt pa ceļam kādu vietējo cilvēku.

nu ko, jāsāk pucēt grīdas un trauki, stumt putekļus un grāmats pa malām, lakot kurpes un laikot kleites. vecā un jaunā gada viesi nāk.

nevaru es atcerēties, kas tas ir, kas tumsā laistās..

ar šo emocionālo svārstību uz ziemas vēsumā skriešanu biju uz pāris dienām pazaudējusi spēju saost un sagaršot ar tekošu degunu. un kā izrādās šie atņemtie sensorie ožas receptori, dzīvei piešķir tādu truluma sajūtu, ka ēdiens neizraisa nekādu baudu, ēšana kļūst par tīri tehnisku lietu. ilgstošā periodā zūd jēgas sajūta uzturā lietot jebko. vai jebkas, ko mēdzu apostīt, savalkātos vai svaigos apģērba gabalus vai, ienākot dzīvoklī, māju smaržu, mikriņa mikroklimatu, vai tuvu cilvēku smaržu, nekā. atdurties pret tukšumu - tāds iztēles notikums ar rekonstruējošu noskaņu, kad prāts to sāk aizvietot ar atmiņām par to kā tas bija, vai, ēdot mammas pagatavoto kūku tēta dzimšanas dienā, vaicāju pēc smalka, valodiski izteikta, niansēta garšas rakturojuma apmēram tā, kā raksta uz laba vīna pudelēm.

mājas pagalmā, pa ceļam uz miskastēm, parādījusies zemē iemieta, pusplika egle ar ziliem un baltiem bumbuļiem.

agros rītos pasākto mišela fuko II lasīšanas daļu skaļā balsī drīz jau būšu pievārējusi. man patika autora iztirzāto mazo, skaisto zēnu mīlētāju - grieķu idejas par savaldīšanos, vingrināšanos atturībā baudu lietojumā un piekopšanā. Grieķi to raksturoja kā aktīvu brīvību - indivīda darbu ar sevi, izcīnāmās cīņas nepieciešamajai askēzei, tādējādi gūstot uzvaru un pašam sevis pārvaldīšanu. un visbeidzot vislielākais valdnieks ir valdnieks pār sevi. tas viņiem ir sākotnējs nosacījums, lai varētu nodarboties ar citiem. nopratu vēl arī to, ka pēc grieķu laulības gudrībām, es kā sieviete esmu jau par daudz aizkavējusies gados, lai izietu pie vīra un radītu visskaistākos pēcnācējus, lai gan vīriešiem tas ieteicams pēc trīsdesmit.

jau no paša rīta uzskaņoju, lai skandās pār istabu skan fedreic chopin romantiskās notis. un nez kāpēc uzreiz rodas dziļas ilgas pēc skaistām kāzām, pēc tādām slepenajām laulībām, kādas pēdējā laikā piekopj daudzi mani paziņas. vēl tik vajadzētu tagad, lai pār logu laistos baltas sniega pārslas mazu ziedlapiņu veidā un, tajās skatoties, saredzēt kā es griežu valsi ar asarām acīs, baltās slidās uz ledus..

tā gribējās uz to vērienīgo vāgnera septiņu stundu dievu mijkrēsli šodien operā, taču novilcinājos un nepieņēmu laicīgi lēmumu pirkt biļetes un sarunāt partneri blakus. tā vietā došos uz tuvējo baznīcu paklausīties pirmās adventes ērģeles un iedegt kādu spožu svecīti. nākamais vāgners tik paredzēts aprīlī un jūnija. jāsāk jau par to domāt.

o, jā, šonedēļ mazliet pacilāju dažāda lieluma otiņas. kur nu tie laiki. viens gadījums trāpija skaisti uz audekla, otrs - ar baltu triepienu uz radiatora. silti jo silti gan sanāca. un nedēļas noti noteica, noskatītā bergmana kāzu scēnas filma. runājiet ļaudis viens ar otru, runājiet dziļi, līdz mielēm.

mans viesis - projektors ir gaiši apspīdējis istabas pretējo, tukšo sienu un izrāvis pāris vakaros cauri dažus itāļu, franču, zviedru un krievu kino klasikas gabalus. tomēr tas tā eleganti šādā veidā, atlaisties dīvānā ar otru viesi - domubiedru un ļauties vizuālās valodas pētniecībai.

vakardien tā vien vēlejos kādus piecus centimetrus virs zemes staigāt, taču čemodāns un rokas bagāža pārsniedza visas atļautās normas. tomēr arī lidostā apkalpojošās, izklaidīgās meitenes bija tik labvēlīgas, ka neiebilda ne vārda un lidmašīna mani pacēla vēl augstāk virs baltiem gubu mākoņiem un pilots nogrieza skaistu saulrieta riņķi virs rīgas līča, lai atcerētos, cik te tomēr skaisti un rudens izrotājis dzetnenas lapotnes starp tiem dažiem, dižajiem skuju kokiem. un tad jau mājas, mājas un silti ļautiņi. visu nobeidzām skaisti ar fellini krāšņajiem personāžiem mājas kinoprojekcijā uz sienas.

gatavojos. esmu nopirkusi siltu, peleku, kasmira mici rigas rudenim un ziemai, ka ari iedegusi mierigu sveci vakara tumsai. nakamnedel uz majam-majam. mana iekseja dzive ir palikusi tik intensiva, ka skiet ritu tomer dosos socializeties. saja pilseta ir ieradusies paris latviesi no survival kit, lai prezentetos kada konference gaité lyrique centrina. solvita krese un co.. jaiet aplukot, ka tad tie latviesi uzstajas cita vide un ko saka. un piekdien dodos uz izmalcinato fiac ieks grand palais. tagad jau sak nomocit domas, kas man isti tur javelk mugura, par ko butu jaizliekas un kads tels man butu sev japieskir vai vienkarsi tur doties ar visu savu cilveciskumu..