Tas varētu būt centra vecajā dzīvoklī. Un ziemā kad tikai Kr. Barona ielā svētdienas vakarā ap 2, kad vēl klusi dārdinātu pēdējais tramvajs. Tikai dažās lampas aiz loga, kuras tāpat nevar redzēt. Un snieg. Lielām, lielām slapjām pārslām. Un es tad norautu tos smagos aizkarus, kas aizsargā pret putekļiem. Un tad mēs abi sēdētu tajos divos mūžvecajos krēslos un degtu tikai 2vas sveces. Var būt tā bija pirms 12 gadiem, tikai tad es vēl apkārt ar trīsriteni nēsājos un neko neatcerējos, bet šoreiz tā būtu es nevis viņa. UN sēdētu un smietos un dzertu šampanieti. Varbūt pat runātu angliski es nezinu. Un tad es viņam varētu arī beidzot nodziedāt strangers in the night, ko mācēju dažus gadus atpakaļ tik lieliski nospēlēt uz klavierēm, un tad es arī dziedātu līdzi, bet toreiz tas man likās absurdi - kā var spēlēt un dziedāt. Bet tagad būtu savādāk, spēlētu tikai viņam.. Tā kā tas bja sen atpakaļ, kad tikai man spēlēja kādu nezināmu meldiņu, un es atvēru muti un ilgi domāju, ka cilvēks var izvilināt skaņu no klavierēm, tādu perfektu un nevainojamu, vai viņš ko čukst klavierēm? Un tad bija tik skaisti, un tas bija tikai man.
Jā, jā Frenkijs domāts ziemai, tikai viņš var tā sasmaidīt un uzlabot garastāvokli, kad ir drūmi. Bet varbūt ziemas beigās, bet bet..
Vēl šodien paņēmu rokās vavakaķi, kurš vēl nesen likās tik liels, bet tagad. Tagad gribās mieru un varbūt daļu no tā azarta, kad, braukājot ar trīsriteni, pa skaļi čīkstošu parketa grīdu es spiedzu, spiedzu un spiedzu, un visi bija laimīgi. Pat visi.
Un varbūt tikai vienas dziesmas dēļ es dabūju Frenkija diskus. Tad tas bija nekas, tagad tas ir kautkas. Iedvesmojoši