Un kamēr tev apkārt viss sašaurinās un kļūst blīvs, sabiezē. Tu vienkārši apgulies uz dīvāna un pie skumja meldiņa skaties griestos, aiz kuriem tu sēdi uz 2 stāvu mājas jumta kores, šūpo kājas un mazliet dungo. Un pienāk viens pasaka kautko, otrs atvadās uz gadu, trešais iečukst kaut ko, ceturtais noglauž galvu, piektais mazliet šņukst.. bet tu sēdi un ņurci rokās saburzītās lapas, un klusi atbildi bez vārdiem.
Viss kopā ir tik grūti un par vienu un otru gribas šņukstēt, i par to, kuram nav miera, i par to kurš aizbrauc atkal prom. Un ne tikai par viņiem.
Un tā tu arī sēdi uz sarūsējušām stalažām zaļrūsainā krāsā un prāto, ka tieši par tādām dienām mazliet vēlākā rudenī, tu viņu mīli. Bet vēlāk. Kad lapas var paspert, dzeltenās. Un ir rudens, pavisam vēls.