Nepatīk man Abmmbīcijas..
Un man pat nav pielipušas partikulas "Vai ne?!", un es viņas nelieku katra vārda galā!
Tikai mazliet piesējies no Reiņa katra jautājuma teikuma galā (vispār arī pa pusei stāstījuma teikumu galā) likt partikulu ne.
Bet tas viss pieder pie Burtnieku lietas. Skūteri un superīgi mobilie telefoni kā arī dziesma Numa jei.
Man patīk, patika, patīk, patika pat par spīti tam, viss bija vienkārši super. Esmu sasista, traumēta ar ķiršu krāsas atliekām uz ķermeņa, sapņos man rādās zili stieņi. kuri brēc, lai nesit viņus ar otām, galvā ņerkst acetona smarža. Es esmu uz strīpas - viens, divi , trīs, man sāp kakls, nāv es tevi paņurcīšu, tik neņerksti, bērns.
Visi ceļi ved uz Valmieru.
"Mēs te visi esam jau pieraduši pie tevis"
Uusta kaaksi!
Burniektu nacionālais ēdiens - sausās nūdeles, pa 7 vai 8 santīmi ( kā nu kuram atļauj stāvoklis) un 3 in 1 kafijas nesēž kunģi pat. Bet ai vanna vanna nevaru vairāk tādu ciest, laikam.
Tomtomīt, mazulīt, turies un neatļauj sevi apbižot. Toms tevi nosargās.. Es ceru.


Skaisti, skaisti, grandiozi.
Pat par spīti tam ka Reimoru mēģinās septembrī uz Poliju pārdot un, ka kaķus bāž kastēs ne tikai rudenī.

Visvairāk pietrūka sajūtas - Laika ir tik daudz..