Ir patīkami ka mazās kņopes par sevi atgādina.
Sev tīkamajā istabas ierastajā haosaa, es vienmēr pamanos vismaz 1 reizi nedēļā uzkāpt uz kādas. Tā kā staigāju basām kājām pa māju un netik pa māju, kāda nokritusi plate, bilde, un mazās kniedītes liek par sevi manīt. Vienmēr izlaužas nesamocīts un priecīgs smaids.
Viegli, viegli atkal tīri , protams pats par sevi, tik tīri, kā tīrie mājas stikli, tieši tāpat. Manāmas gan svītras vertikālas, gan svītras horizontālas, gan dažbrīd rūtis, ne jau speciāli, bet tieši tā kā vajag. Un tad, kad atkal lietus gāzīsies virsū un aizsmilšoti tie skumji un noputējuši būs, es atkal pasmaidīšu un pārlaidīšu ar savu plaukstu tiem pāri. Tīri nemanāmi atkal mani plaukstu nospiedumi būs.
Un nekad nevajag jautāt kāpēc. Uz šito jautājumu grūti atbildēt, tik nekonkrēti un reizē konkrēti, tik izrauti un rupji, stingri un patīkami.
Mazliet paspēlēties.
Un lai nu ir tā, ka pajāt, nolādējuši jau ne viens vien, bet vai ta nu leks ārā pa logu, vai sauks par krokodilādas somiņu, varbūt tikai mazu šķelmīgu smaidiņu un kādu vieglu smiekliņu. Vieglu bez aizķeršanām, liekulībām un un.. nu jā - vienkāršu, pat bez sarežģījumiem un tīri necilvēcisku, bet zvērisku un dabīgu.
Priekš kam to visu, tos sarežģījumus, tikai mazliet pastrīdēties paspurkt, pasmaidīt, pamīļoties un paskumt. Tas taču ir tik viegli kā skaitīt skaitļus - pēc baltās strīpas nāk melnas, pēc melnām baltas, ne mazāk ne vairāk.
Bet es ņemšu ar pustoņiem, vienalga, tādi ir vai tādi nav, vai kādam rūp, tiešām pavisam mazliet. Neviens taču izņemot viņu to nezin, piemīlīgi un maigi.
Divatā spēlēties un ne tikai tā, bet reizē cik saulaini, rotaļīģi un dīvaini, bet labi.

Ir trīs lietas kuras nekad neatgriežas:
Izšauta bulta, pateikts vārds un aizgājušās dienas. -Daumers

Katram ir pirmoreiz jāpārkāpj
Šūpuļa malai un slieksnim
Jasajūt pašam kā liesma sāp
Cik auksts un žilbinošs sniegs ir! -Sirmbārdis

Pavisam mazliet, tas ir labi, ne tik cik slikti, ne tik cik piemīlīgi.
Savādāk tas piestāv tev..