Kaut vai tāpēc, ka es aizmirsu. Zvanīja taču man, kad es gulēju. Bet tomēr.
Tātad tomēr 14.40 man zvanīja mamma un tomēr 14.50 es viņai atzvanīju no cita telefona, un tomēr viņa man paprasīju vai es esmu lidostā. Un tomēr es stunbdas vidū skaļi nobļavos,pielecot kājas, vai kādam nav 22 autobusa saraksta.
Un tad tomēr es nesos un aiznesos un 14.15 biju lidostā. Un tomēr es satiku savu tēvu no Īrijas atpakaļ atbraucam.
Un tomēr manī kaut kas bija mainījies. Krietni daudz.
Un viņš arī pavisam savādāks palicis.
Un tomēr man vēljoprojām metas kauns, par to, kā es varēju to aizmirst..
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: