Stāsts par Kasparu Hauzeru" Reiz.. Man patika.
Ļoti.
Sārtdibenapakšbikšu parāde šonakt bija tīri laba.
Pavisam padsmit putnzaru atzaru uz vilku mājas - tik tālu es esmu izdomājusi.
Atdevu vecmmai dzilļvagas dzēšgumiju pēdējo, tagad sēžu ar iesāktu vāzi, vairāk arī neko izdarīt nevaru. Pārēdos brūno vēderiņu spiedzējus man vēl ir šokomokolalokoāde.
Sāku arvien domāt ka palieku slima- man nu jau vairākas dienas pavisam nesalst. bet iesna vēl ir.
Mobīlais rāpeklis izjaukt pa sardetaļām mētajas tepat.

Man nāk virsū smējēklis. Viss ir pārejošs
Principā es neciešu garastāvokļa maiņas, jo principā halātu uz vējjakas neviens nenēsā. Kniedes arī neviens nedur svecēs.
Man tiešām nepatīk mana sirdsapziņa - mēs esam divi dažādi veidojumi, un ja vēl sirdapziņai piebalso zemapziņa, tad ir pavisam feinufeini, jo prāts domā, ka nu ir kūko laiks klāt.
Ir tāpat kā gulēt pie loga un skatīties neesošā atspulgā, tikai tu jūti, ka elpa paliek uz loga, nepazūd.
Sasodīti trula sajūta, bet, bet grāmatas jau pašas nestāv kārtīgi plauktos, kāds viņām liek to darīt.