Dīvaini tas, ka man neko nevajag, gauži dīvaini. Un es viņai prasīju, dīcu, raudāju, bet tagad vairs ne, pat atdevu viņai atpakaļ atlikušo. Un tā arī ejot pa ielu, smaidot atļauties, lai sniegs tevi glāsta, nepavisam nav slikti. Ir tik daudz kas savāds un interesants viņā pamanīts, viņa arvien aizrauj. Un doma par viņu arvien , visu manu dzīvi, mūžu, gadus likusi smaidīt. Tikai tagad ir tā īpaši. Tik īpaši, ka man paliek bail, tik ļoti bail viņu pazaudēt, un ja nu tass viss ir patiesība, to es arvien atmetu.
Es ticu kaut kam augstākam, bet ja tas notiks vēlreiz es sabrukšu.
Nevajag.