Principā tā nekas nav bijis. Dīvaini, es daudz par to biju domājusi, bet šitā, ka viņa atnāca un pati piedāvāja. Dīvaini, kad par to domāju vienmēr pasmaidīju, bet tagad samulsu. Nē, nē viņa nejokoja, viņa smaidīja.
Jocīgi.
Es biju ilgi domājusi, cik daudz balta pašlaik notiek. Es pat neilgojos pēc vasaras, pavasara, esmu piemirsusi laiku un apstākļus, esmu atmetusi domas saskaitīt zvaigznes. Un tas nav slikti, nepavisam nav slikti, un man ir labāk, es pat ļoti daudz smaidu un priecājos tā pa īstam, neviltoti. Ir tik daudz laika brīva un es tik paspēju skaitīt minūtes, sekundes uz pirkstiem, dziļi.
Un man patīk pielikt roku pie auksta stikla un atstāt plaukstu uz tā, plaukstu kas pazūd, un man ir prieks, ka no tā nevienam nav slikti, pat logam ne. Vismaz pašlaik, kaut mazliet