ir tādas lietas, kuras tev kāds jau tieši vai netieši kādreiz dzīvē ir teicis, bet tās tev ir aizgājušas gar ausīm un tad pienāk Situācija, papliķē tev seju un tu atceries, ka toreiz, viņs/viņa tev kaut ko teica un TAGAD tu saproti.
ir lietas, kuras tu pats atskārsti un nesaproti, kāpēc neviens to vēl nav tev teicis, kāpēc šis nav agrāk bijis aprunāts draugu lokā, jo īstenībā ir diezgan elementārs.
un ir vēl citas lietas (protams)

šoreiz par vienu no tām otrajā lietām:
lai arī es esmu jau diezgan sen cilvēks, kurš skatās uz lietām no dažādām perspektīvām, kā jūtas viens, kā jūtas otrs, kā kas izskatās, bet kā kas ir īstenībā - mīļas tēmas, ko var mētāt arī diezgan nespecifiskos kontekstos small-talk vietā, uzskatu ka viens mans biggie aklais pirms30 stūris ir simpātiju solidaritāte.
tātad skaidroju: es nekādīgi nevaru saprast kā tik ilgi varēju solidarizēties ar draugiem/paziņām/kolēģiem un pirms pati pārbaudīju faktus kritu lāču lamatās un attīstīju personiski neveiklu antipātiju pret šo cilvēku antipātijām. skaidroju vienkāršā valodā ar piemēru: draudzeni x pameta uzšāvējs, ar ko iepazinos caur draudzeni x. uzšāvējam parādās jauna draudzene y. automātiski galvā strādāja mehānisms: nabaga draudzene, užšāvējs maita un jaunā draudzene y ir slikta persona. tāda automātiskā solidaritāte pret galvena cietēju. interesanta smadzeņu reakcija.

tagad jau ir post30 un šitais vairs nestrādā, bet vienalga interesanti kāpēc par to īsti neviens nerunāja pirms30