Nu jau pēc 7 gadiem esmu attapusies, bet bērnības/ mammas mājas šobrīd ir baigais resurss. Tur bija sakņu sajūta, gan jau ka viņas un varbūt arī dabas dēļ. Joprojām liekas, ka viendien beigšu muļķoties pa to rīgu un atgriezīšos mājās. Nezinu, kā to nosaukt. Bet tā bērnība nebeidzas, tā nu jau ur ielīdusi iekšā un kad sagribu varu tikt klāt. Ūdensrozēm upē, suncim, zilajiem zvaniņiem, zemenēm, vilnas zeķēm...
un žurnālam Santa siltās pēcpusdienās, kad tajā vēl bija, ko lasīt.:))