pēdējā pusgada laikā mani dažreiz mēdz pārņemt melanholija, kurai ir mazliet citādāka garša nekā epizodiskam ik-cilvēka grūtsirdībai. ņemot vērā, ka es neesmu īpaši melanholisks un gēni mani apveltījuši ar pieklājīgu seratonīna līmeni, es parasti ilgi nekavējos šādos stāvokļos, kā arī īpaši daudz uzmanības šīm epizodēm nepievēršu. man īstenībā likās, ka tā ir normāla reakcija vecmammas veselības stāvokļa pasliktinās dēļ.

however, pagājušonedēļ, kamēr mamma darbināja viedierīci, lai vecmmamas dzimšanasdienā es varētu apmīt pāris teikumus, nu cik nu tas ir vispār tā kaut kā aprakstāms, es viņas skatienā skaidri redzēju, da nezinu kā to aprakstīt, aizejoša cilvēka skatu, kurš vairs šajā pasaulē ir tika ar, hmm, tā nu ne pavisam šeit, bet arī nepavisam prom. aizgrimis? noslīcis? principā, tas bija atkal kaut kāds trigeris, kuru rezultātā es sajutos vientuļi (?), apcerīgi un izteikti stipri melanholiski. loģiski, vai ne.

šodien sāku lasīt grāmatu, kas mani bieži iedzin pārdomās par bērnību. kaut kādos domu pavedienos, es sāku beidzot mazliet apjaust, ka mana melanholijas garša ir laikam saistīta ar to, ka līdz ar vecmammas lēno izdzišanu, izdziest mana bērnība. un par to arī laikam tā melanholija? tās vasaras, kad es pa laukiem skrēju caur grāvjiem, bikses līdz ceļiem slapjas no rasas, toreiz ar zirgiem un sienā. visi no tiem laikiem ir miruši. mana bērnība, kuru pavadīju pie otras omes dauzoties pa malkas grēdām ar pistiķiem vecdaugavā, arī tā bērnība aizgāja pirms gadiem. pirmoreizi daļa no bērnības aizgāja līdz ar vectēvu, pirms 19 (!) gadiem. un tagad šīs, visas ar to saistītās atmiņas paliks tikai man vienai, vienīgai, jo neviena vairāk nav no tiem cilvēkiem, kas tur bija.

tā ir tāda vientulība, ko ir grūti aprakstīt, man liekas, tiem kuriem ir brāļi un māsas, šito varētu arī nesaprast, ja bērnība ir pavadīta esot vienam, starp pieaugušajiem. kaut kā līdz ar šito visu es pirmo reiz sajutu smagumu vārdiem, ko vecmamma pirms gadiem man teica, cita starpā par visu to manu aizbraukšanu, prom esamību - par ģimeni, cik svarīgi ir uzturēt labas un regulāras attiecības, jo ģimene ir svarīga, bet uz jautājumu kāpēc, viņa konkrētu atbildi nevarēja sniegt (toreiz saruna tika vesta, ka man būtu jāuztur regulārs kontakts ar brālēniem/māsīcām un manās retajās vizītēs, tā vietā, lai tusētos ar draugiem, man vajadzētu tomēr apciemot radus). tā vot šovakar sēžu un domāju par šito, kāpēc tas viss tik vēlu man ir atnācis un nevar saprast kā ar šito dīlot.

vai kādam no jums šādi ir bijis? nu es nerunāju par mirstošiem līdzcilvēkiem, bet par tieši šis melanholijas īpašo garšu