jaunajā gada gribu iemācīties draudzēties ar nāvi
vecmmammas lēnā izdzišana slimnīcā manu realitāti šeit (ārzemēs) pielej ar svina skumjām par dzīvi, realitāti, atmiņām un neizdarīto
šajā ziemā es esmu palicis par introvertu un man ir ļoti maz enerģijas ar ko dalīties

un es zinu, ka ar nāvi var iedraudzēties. pirmajā slimnīcas apmeklējumā, bija jāiet ārā no palātas raudāt, jāslēpj asaras gan runājot, gan dziedot ziemassvētku dziesmas. otrajā slimnīcas apmeklējumā, var miegt ar aci, skumt, drausmīgi skumt, bet akceptēt, noskūpstīt pieri, parādīt fotogrāfijas, pasmieties, bet tas ir izņēmums un realitāte ir cita - es atkal esmu tālu, ietinies pelēkā skumju vadmalā.
nav motivācijas to kaut kur bīdīt vai čanelēt pa kaut kādu pozitīvo perspektīvu a la budisma stilā
un tā sāpe sāp krūtīs - tur tas svina smagums gulst, kaut kur virs diafragmas un nevar saprast - tā matērija kas spiež, viņa vienmēr ir tur un maina blīvumu attiecīgi krāsu paletei vai iegriežas kā viesis attiecīgajos dzīves posmos un izšķīst molekulās, sāpēm uzsūcoties laikā