Es novēroju, ka man arvien mazāk gribas pielikt pūles (pirmais, ko rakstīju un pēc tam izdzēsu ir "paliek grūti"), lai iesaistītos real-time komunikācijā ar cilvēkiem, kuri dzīvo krasi savādākā realitātē. Realitātē, kur pasivitāte ir status-quo, slinkums un miegs ir maslova piramīdas augšgalā un nav absolūtī nekādas vīzijas par tagadni un kur nu vēl par nākotni. Intereses trūkums par absolūti jebko vai abstrakta interese kā koncepts, kuras labā nekas netiek darīts arī ir tēma par ko var risināt disputus, bet kāda jēga to darīt, ja nav vektoru. Dažbrīd šķiet, ka viss par ko tiek komunicēts ir pilnīģa laika nosišana un koku apskaušana būtu lietderīgāka darbība. Vispār jau interesanti padomāt, kā tā un kāpēc tieši tagad ir apnicis. 30 nāk? Esmu iemācijusies emocionāli neiesaistīties citu problēmās?
Varbūt arī vienkārši ir daudz citu interesantāku lietu ar ko gribas nodarboties kā klausīties citu ciešanas.
Vispār jau izklausās baigi drausmīgi + pat pēc tā, ka sirds sāk pārakmeņoties, bet īstenībā tas nav personiski - es jūtu kā man sāk tādos momentos niezēt dirsa, jo vienkārši gribās darīt kaut ko citu.