Laikam tuvojoties dzimšanas dienai, sākās apcerīgais periods. Pagājušo nedēļu atcerējos un domāju par M. Ļoti ilgi nebiju domājusi par laiku pirms desmit(!) gadiem, kad uz nepilnu gadu man bija foršie krievu draugi, visi 8 gadus vecāki un living the life like I dreamed it. Par ballītēm, dj setiem barona ielā, iešanu uz vecrīgas Garāžu, vasaru, dejām, smiekliem, kā M. satika K. toreiz Meta bārā (vispār nozīmīga nakts dzīvē visiem),kā, ideālais pāris pēc trīs mēnešiem bija stāvoklī, cik laimīgi viñi bija, kā viñi nosauca pirmo meitu manā vārdā, kā toreiz mūsu ceļi šķīrās, bet viñiem drīz pēc pirmā bērna pieteicās otra meita, kad M. rentgena laikā pirms meitas dzemdïbām atklāja kaut ko aizdomīgu, kā tas viss strauji palika sliktāk...un visus šos gadus viņi dzīvoja Dubajā pie K. māsas, well.. pirms diviem gadiem viņi atgriezās LV, jo laikam viss bija uzlabojies (bija stabils un nepalika sliktāks). Mani pārņēma tik silta sajūta par atmiņām, par to seno laiku, ka es izdomāju, ka obligāti jāuzraksta M. Interesanti- ko viņš tagad dara un kā iet LV esot atpakaļ. Uzreiz sāku domāt par toni, kādā būtu pieklājīgi rakstīt, mazliet sagumu, jo sāku apdomāt, ka liekas baigi nelāgi, ka visu slimības laiku nevienu reizi personiski nepainteresējos vai kaut kā nepalīdzēju.. vārdu sakot tā arī beigu beigās neko neuzrakstīju.

Tikko fb izlasīju K. ierakstu ka M. ir aizgājis viņsaulē.
...
...
...