šodien paliku ārkārtīgi dusmīga, tā, ka gribējās kliegt.
mūsu mājās es esmu vienīgā, kura nes ārā miskasti (5 reizes pēdējā pusgadā no otra līzdzīvotājas es neskaitu līdzi). pirms pusgada es vienreiz pacēlu šo jautājuma, pēc kura šad tad miskaste arī tika iznesta. paskaidroju toreiz, ka neuzskatu sevi par miskastnieku un ka visi ir vienlīdzīgi, līdz ar to es arī sagaidu kaut kādu aktivitāti no otras iedzīvotājas. "jā, jā, varbūt vajag sastādīt grafiku?" paskaidroju, ka grafiku nevajag, bet vajag vienkārši šad tad arī iznest miskati.

šodien atnācu mājās pēc 2vu dienu nebūšanas, miskaste nav iznesta, kaķis mirst badā, mušu mākonis. kamēr es, bļadj, vilku miskasti ārā un mēģināju nomierināt bļaujošo bada kāsi-kaķi, bija skaidrs, ka miskastes maisa saturs satecējis miskastē un no smakas kas pacēlās, mani sāka raukt uz augšu. jo neba, bļa es, ēdu pagājušonedēļ arbūzu, kurs pamanījās, protams, miskastē saskābt. pēc tam ņēmos miskaste ar hloru berzt un drausmīgas dusmas kāpa augšā. gāju uz "drogām" pakaļ matu lakai, ar ko pēc tam napalmoju augļu mušiņas. piebeidzu miskastes pasākumu un uzrakstīju konkrētu ziņu (es valdīju mēli un emocijas, uzrakstīju sakarīgi), ka mani šis neapmierina, lai man tiek piedāvāti risinājumi situācijai, ka šovasar miskasti vairāk ārā nenesīšu un lai sastāda grafiku no septembra.

pēc tam vajadzēja iziet ārā pastaigāt, lai nolaistu tvaiku.
ko es ar to visu gribu teikt? ka neatceros, kad pēdējo reizi biju šitik konkrēti dusmīga par ļoti konkrētu lietu. vispār besī fakts, ka šāda "mirstīgo cilvēku" lieta pēkšņi saniknoja, bet nu 'sorry, i am not sorry'