es pats personīgs ([info]maigs) rakstīja,
@ 2016-04-06 12:13:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
vērotājs
vakar sadzēros delftā un uz hāgu riteņoju miglainā apziņā, bet ar vēju krūtis un tādu brīvību (!), triecos pāris visiem krustojumiem uz sarkanajiem un pieskāros stūrei retu reizi (lasi, mans jaunais hobijs - braukt bez rokām, pa bedrēm, bruģiem, līmeņu atšķirībām etc.)
no rīta pamodos kā jau parasti pēdējā laikā - sagurusi, bez ceremonijām atrrullēju bodhisattva's (un abu taru) skrulli, ko M man atdeva apmēram pirms gada, kad pāŗvācās prom no hāgas, pieliku pie sienas, apsēdos pretim un atkārtoju to pašu, ko mēdzu pēdējā laikā ikdienā atkārtot pēc jogas un pēc pamošanās.

pēdējās dienās mani ir pārņēmusi jauna sajūta, ko es agrāk nebiju jutusi (kā vienmēr man ir nenormāla interese par visu, kas ir jauns un nebijis). "dzīve notiek" vai "dzīve iet tālāk" izklausītos pārāk klišejiski, kā apraksts - bet sajūta tāda, ka kāds kurš nodarījis pāri, kāds kurš bijis vistuvāk un visdziļāk un pārrāvis visas aukliņas pēc paša izvēles, kāds kurš iekrita melnajā caurumā (un es šim visam nepiekritu) pēkšņi attālinās sirdī, galvā, realitātē ar gaismas ātrumu prom no manis, no manas dzīves, no manas realitātes un no manas jūtu pasaules. un nevis tāpēc, ka es kaut kāda veidā to veicinātu un dikti vēlētos, bet tā vienkārši notiek. un lai gan īstenībā no vienas puses vajadzētu atviegloti uzelpot, uzsist sev pa celi un teikt :" wow, šis tik tiešām ir kruta" un priecāties, man ir mazliet ieplestas acis kā jau mierīgam sevis spiegotājam - vienkārši - oho (pūces skaņas studijā, šeitan).


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?