Kad es sevi vairāk nevaru panest, tad es strauji krītos svarā. Dažreiz šķiet, ka tas notiek pa stundām (nē, nekādas narkotikas, draugi mīļie). šķiet mans ķermenis man mēģina palīdzēt atbrīvoties vismaz no kaut kā, kas man sevi padarītu vieglāk panesamu. Tā ir tāda abpusēja, līdz galam neizfiškota mīlestība, jo es rūpējos par viņu ikdienā, padaru stipru lokoties un svīstos un dauzoties/meditējos ar sportu. Viņš, savkārt mani līdzjūtīgi mēģina at-vieglot, ja uznāk situācija.
Bet es līdz galam nezinu vai tā otra simbiozes daļa ir adekvāta. Man šķiet tāda vairāk mehāniska reakcija ķermeņa-prāta attiecības, kura, nav pārāk loģiska. Jo parasti Tādās situācijās es aizmirstu sevi barot.