interesanti, ka prāts (holandiešu valodā sieviešu dzimtē, starpcitu) var būt ļoti tumšs nostūris. tāpat kā personiskais ahileja papēdis - tādas krēslas zonas. parasti, kad šiem patīk sarosīties, es vēroju ar modru aci, kā viņi kā miglas vāli veļas un kā vecas dūmmašīnas piedrazo man galvu. godīgi sakot, ņemot vērā, ka es vairak necīnos ar matēriju agency (latviski tulko, kā aģentūra, jobtvai, a tuvāk atrodas jēdziens saprāts, kas valodiski neatrodas tālu no prāta, tātad man nepatīk), man apnīk vidēji pēc divi dienām. tas mani tikai nevajadzīgi fiziski nogurdina un, kā jau teicu, piedrazo galvu. tādās dienās es jau ap puspieciem (tagad tātad), velku garu žāvu kaut arī pa dienu izdzertas trīs kafijas.

nesiet man pavasara smaržu, krokusu auru, saules maigumu, zāles mīkstumu, vēli/agros 4am strazdus.
glaudiet manu vaļa muguru mīkstām bērzu slotām, es esmu gatavs