Man ir ļoti skumji, atzīstu to. Drūmums kāpj pa visām šķirbām iekšā. Nav spēka saņemties - nevaru. Varbūt pat iekšēji negribu, tā laikam būtu pareizāk teikts. Es negribu lai viss atkal būtu labi, un smaidu manī izraisīt būtu tik viegli. Tādu brīvu un nesamocītu, es to negribu. Es gribu skumjām acīm aizdomāties un tad, kad mani kāds nosauc vārdā un piebiksta : "Kā tu domā?" Es ieskatītos jautātājam acīs, un pateiktu :"Piedod es neieklausījos, ko tu teici.." atkal un atkal nodurtu acis pelēkajās debesīs. Īpaši šīs emocijas un tieši raisās skolas pēdējā stāva pie lielajiem logiem.

Iekšējs bezspēks. Kāpēc? Tapēc ka tā ir, negribu arī lai pagaidām ir savādāk.

Skatījis filmu "Frequency" otro reizi, aizsnaudos.
Es nosapņoju sapni.

Ārprātīgi lija lietus, gāza straumēm, debesis bija tumšas - ārā bija negaiss. Zeme uz kuras es stāvēju bija mālaina tādēl mitra, es ar kājām biju tajā iegrimusi nedaudz.
Man mugurā bija gara melna baroka laikmeta kleita, dūres sažņaugtie volāni viegli čaukstēja. Man bija gari slapji mati. Atkal gari...

Es kliedzu, raudāju. Mežonīgā emociju uzplūda nokritu uz ceļiem un kliedzu, raudāju. Visa biju slapja, bet es kliedzu nevis sev, kliedzu kādam.
Tad pamodos, jo mazais balodīts ar melno kāju, dūdoja pie loga un viegli sitās ar spārniem - gribēja dabūt savu ierasto maizes drupatu.

Mani sapņi vai nu ir reāli, vai pilnīgi neiespējami. Iespējamie gandrīz vienmēr piepildās, varbūt ne tieši, bet līdzīgi.
Un ja godīgi
Es gribu stāvēt nošļakstējusies stāvet kalna galā un kliegt raudādama. Nevis tāpat, bet kādam..