vispār esmu piefiksējusi savu eskeipisma momentu. tāda sajūta, ka vēderā jūt, un kad gribas citu dzīvi. viņš ir ļoti īss, parasti tas moments, jo realitāte parasti nav nemazākajā mērā briesmīga vai draudoša (nē, nekas slikts jau nav noticis pēdējā gada laikā) un dzīvē vispār ļoti labi. bet viņš bieži iezogas, kad lasu tuvu cilvēku laimīgos ziņojumus, parasti ilgāko ceļojumu laikā :"oi kā te zajebis esot:" nu bet protams - a ko citu cilvēks var teikt tādās situācijās?
vot tas ir vienīgais, kas laikam skauž, bet tas ir dīvaini, jo mam po žizņi nav skaudis par materiālajām lietām - tas par to momentu, un ka es jūtos svešādi tajos vēder-gravitācijas momentos. skauž jau par to esības vieglumu, kādā atrodas galva, kad ilgi ceļo.
visiem jau ir pastāstīts kā es uz gadu pisīšu prom no visa uz āziju ceļot, kad pabeigšu maģistru. tā kā mans lielākais eskeipisms jau konceptuāli ir ieplānots, pat ja es nezinu pēc kā es uz turieni triekšos, bet tas nemaina tās mazās mentāla eskeipisma plaiksnas ikdienas dzīvē