es gadiem šauju šo faktu attiecīgajos virzienos - man nepatīk rakstiskā komunikācija, man vajag dzīvu cilvēku ar ko runāt. gadiem ejot, esmu sapratis, ka mana valodas interpretācija ir īpatnēja, tāpēc man vajag seju, lai es varu lasīt vaibstus, jo tikai valodas un sejas kombinācija mani aizved līdz +/- kaut kādai realitātei tuvu patiesībai. un man tas ir briesmīgi svarīgi, īpaši, risinot kaut kādus jautājumus vai situācijas mīlestības-pieķeršanās-partnerības situācijās. nav jau brīnums, jo dzīvojot svešās zemēs, daudz informācijas sakāk nevis pa taisno tulkot galvā, bet interpretēt. bet dzīve jau arī nav nekāds ledeņu lauks, pedējos gados realitāte sagriezusies (samežgījusies), ka ar savām mūža mīlestībām, jā-komunicē sarakstoties. tad nu pēdējo pusgadu esmu kaut kā paātrināti sapratusi kā man šitais strādā - es kaut ko izlasu (tad man pusstunda priecīgi vai bēdīgi jāpaelpo, jaizlaiž gaiss un jānomierinās, jo vienmēr emocijas sit augstu vilni), tad es pāris dienas varu paviļāt domas galvā un tad vēl pēc kāda laika sniegt konstruktīvu atbildi. tikai tāda atbilde virza to visu nebeidzamo procesu kaut kā uz priekšu. tikai tā es saprotu, ka pakāpeniski man atlaiž. tikai tā es sev piedodu savas iedomas. jo sūds jau tikai pašam galvā ar sevi bija/ir