lēnām sāk atiet
man ir izveidojusies otrdienu mazā rutīna. skolas bāriņā ierasties ap 17:30 un laikā līz 19:30 braši izraut 4-5 dzērienus, pēc tam doties mājās, uzvilkt legingsus un iet uz jogu, kura sākās 21:30, kur jāstāv ne tikai svecītē, bet arī arklā, zivī, uz galvas un uz rokām. dēļ sava žvingulīša, ir tāds pūkainums, bet aktīvā darbošanās liek elpot dziļi. kad jāsāķ stāvēt uz galvas (apmēram 16 minūtes pēc nodarbības sākuma), es parasti pirmajā reizēs pārveļos galvai pāri, bet otrajā reizē nostāvu kādas 4 minūtes bez problēmām. pēc tam apguļoties uz muguras, pēc pusminūtes, viss ķermenis sasmeldz TĀ, ka pēc minūtes tevi tā ATLAIŽ, ka šķiet, ka tā jūtas pasaule, kad cunami vilnis ir norimis. baigais kaifs. pēc pusotru stundu aktivitātēm es iekrītu absolūti meditatīvā stāvoklī un izlidoju no zālēs, pēdējā.
ap 0:00 es jūtos tik svaigi un skaidri kā stikliņš.