pirms mēneša paņēmu biliotēkā Bukovski un kaut kur ārā, pieturās tā ik pa laikam spurdzu, ka cilvēki pievērsa uzmanību. šodien ievilkos bibliotēkā pēc treniņa un savācu trīs Irvinga grāmatas. jāatzīst, ka, lai arī man plaukti papilni ar viņa romāniem, pēdējo grāmatu izlasīju pasen. kādi divi trīs gadi atpakaļ būs.
šodien cepos uz jumta plika un gribēju kliegt visiem neredzamajiem cilvēkiem, ka jā, baigais kaifs atkal lasīt savu mīļāko rakstnieku un beidzot es māku arī noformulēt kapēc tieši viņš man ir tik mīļš. nav jau runa par māsām kuras pišas ar brāļiem, casual foursome, kropļiem, tetovējumiem, alkām, mīlestību utt. un tjprjm
runa ir par faktu, ka viņš tik viegli to visu stāsta, tā, it kā tā būtu norma. tā it kā neparasta dzīve būtu kā norma un tas ir tieši tā kā es to redzu, tieši tā kā man liekas, kā tai vajadzētu būt.
baigā iedomātā intimitāte rodas, saprotot, ka es viegli varētu būt kāds tēls viņa grāmatās, un ja mēs būtu pazīstami, dzertu katru otro trešdienu kādā taimskvērā pa rūgtai kafijai, ko noskalotu ar krāna ūdeni, salietu mazliet apbružātās glāzēs un es dalītos ar kādu savu dzīves notikumu - viņš neelstu un nepūstu, un neieplēstu acis pārsteigumā, bet varbūt šad tad mani pātrauktu, lai precizētu kādu detaļu, ko ar smalki noasinātu zīmuli ierakstītu savā otrreizēji pārstrādātā kartona kladītē. tā teikt, lai varbūt mazliet piekoriģētu un izmantotu kādam ceturtā plāna tēla aprakstam kādā no viņa ģeniālajiem darbiem.

love.