te nu es esmu. iemīlējies pilsētā, ko vēl īsti nevar saukt par savu, kaut gan atrodies tur katru dienu. ja es šajā valstī palikšu, tad, bitīt matos, būšu te atpakaļ tikko izkāpšu ar nākamo diplomu no skolas sola. cilvēkus te gribas aiztikt un glaudīt šiem galvas, nemaz nerunājot par lielisku darbu un darba kolektīvu. tikpat labi sāk vilināt doma, skolas atlikšana un ilgāka pastrādāšana, kuru, starpcitu, atbalstītu visi priekšnieki.
pirms 7 gadiem mani entuziastiski apsēda doma tikt dzīvot uz šito pilsētu, kura izgāzās, jo toreiz nepaņēma mani skolā. pirms 4 gadiem mani piemeklēja neredzēa veiksme-teiksma, kā dēļ es tagad esmu tur, kur esmu. un izskatās, ka te mani gaidīs atpakaļ gan darbā (nu skola jāpabeidz), gan ar elitāru un lētu dzīvokli vecpilsētā (Rīga-Hāga centra dzīvokļu tradīcijas nevar pārtraukt). Man būs skats uz dārzu, 6 metru augsti griesti, antresols ar madraci uz tā un lielas palodzes ( par šādu istabu es sapņoju jau kādus gadus 10), uz kurām lēnām nopīpē plaušu zilu. Ah jā.